Valstij vēlamā pārvalde šajā plānā tikai raksturota kā «maza, profesionāla un uz iedzīvotājiem vērsta», taču nav pateikts, kāda tieši tad būtu solītā nākotnes «pārskatāmā institucionālā struktūra» un «pārdomātā un efektīvā iestāžu iekšējā uzbūve». Bet par pašlaik esošo struktūru jāsecina, ka tā laikam ir tik nepārskatāma, ka nav aprakstāma, tāpēc plāna autori to arī neapraksta, tā ka nav redzams, ko īsti reformēs.
Šķiet, ka jebkādas pārvaldes struktūras veidošana būtu jāsāk ar tās veicamo funkciju apzināšanu, un šīs vajadzības jāsamēro ar pieejamajiem līdzekļiem. Valsts kanceleja gan ir sākusi valsts iestāžu funkciju auditu, taču plānā nav šo funkciju kataloga un hierarhijas. Uzzinām tikai, ka tās «nepieciešams ļoti rūpīgi izvērtēt», bet par pašreizējo un iecerēto valsts pārvaldi - tikai dažus kvantitatīvus rādītājus. Piemēram, ka tajā pērn bija nodarbināti 3,8 procenti valsts iedzīvotāju, bet šogad sasniedzamais mērķis ir trīs procenti.
Kaut kā strukturēts ir tikai pats dokuments, kurā ir četras daļas jeb virzieni. Taču arī tajā paredzētais, kaut gan ir apsveicams un ļaus ietaupīt nodokļu maksātāju naudu, atstāj neziņā, kāpēc tieši šie darbi ir vajadzīgi, bet citi nav.
Līdzekļu taupīšanas, nevis valsts pārvaldes reformēšanas uzstādījumam simboliski tipisks ir pats pirmais no plānotajiem pasākumiem - mainīt publisko aģentūru finansēšanas kārtību. Tas, ko varētu uzskatīt par struktūras maiņu, pieminēts pašā pēdējā no deviņiem apakšpunktiem - ka no budžeta finansētās aģentūras tikšot pārveidotas par valsts pārvaldes iestādēm. Cik jaunu iestāžu, ar kādiem darbinieku štatiem, vai ar tām pašām vecajām aģentūru funkcijām iegūsim, plāna autori varbūt zina, taču nesaka. Nākamajā punktā gan ir plānots vienkāršot iestāžu struktūrvienību veidošanu, taču, izpaliekot kopējās struktūras ainai, nevar novērtēt rezultātu.
Plānā paredzētas daudzas labas lietas - izstrādāt vienotu tiesisku regulējumu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, turpināt funkcionālos auditus valsts pārvaldē, radīt modeli daļas administratīvo funkciju nodošanai privātajam sektoram, izvietot valsts pārvaldes iestādes valstij piederošajos īpašumos pēc iespējas lētāk, izveidot vienotu valsts un pašvaldību amatpersonu atlīdzības sistēmu, vienkāršot civildienestu, pārskatīt un vienkāršot ES normu pārņemšanu, mazināt administratīvo slogu struktūrfondu administrēšanā, virzīties uz «vienas pieturas aģentūras» principa ieviešanu optimizētā valsts pārvaldes iestāžu reģionālajā tīklā, publicēt internetā informāciju par visiem valsts iestāžu noslēgtajiem līgumiem un visām veiktajām transakcijām.
Salīdzinot ar līdzšinējo valsts pārvaldes pastāvīgu uzblīšanu un birokrātisko samudžināšanos, tie būtu nudien vērienīgi pasākumi. Taču šīm labajām iecerēm nav valsts pārvaldes struktūras pārveidošanas politiski uzlikta rāmja, ja vien par tādu neuzskata ekonomiskās krīzes uzspiesto vajadzību, kas šajā dokumentā viscaur skan kā piedziedājums, brīžiem pat anekdotiski izpauzdama dokumenta veidotāju teju vai atvainošanos, ka tas viss tiks darīt tikai pagaidām, līdz labākiem laikiem. Piemēram: «Nodrošināt to, ka valsts kapitālsabiedrības ekonomiskās krīzes laikā neveic sabiedrībai neizprotamus un nepieņemamus iepirkumus vai naudas tēriņus.» Nerodas pārliecība, ka plānotā optimizācija būs paliekoša, kur nu vēl - ka Latvija beidzot iegūs pēc jauniem principiem veidotu valsts pārvaldes struktūru.
Valdības pieņemtajā dokumentā, salīdzinot ar tā sākotnējo, aprīļa sākumā publicēto variantu, vairs nav pavirša sociālo zinātņu studenta darba cienīgu saukļu par «birokrātijas norietu un uzņēmējdarbības saullēktu». Un nav pieminēts arī dokumenta veidotāju idejiskais stūrakmens - ka izmaiņām vispirms jānotiek valsts pārvaldes darbinieku un iestāžu vadītāju «domāšanas veidā», proti, nekad. (Jeb, kā VK vadītāja Gunta Veismane kādā intervijā prognozē sabiedrības un ierēdņu elites attiecību mainīšanās termiņu, «ir jānomainās paaudzei».) Taču nemainītais domāšanas veids ir šā dokumenta pamatā, un tas arvien paliek apstākļu spiestas taupīšanas pasākumu, nevis valsts pārvaldes reformu plāns.
Jo diemžēl valdības politiskais uzstādījums nav sniedzies tālāk par taupīšanu. Premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL) aprīļa sākumā paziņoja, ka «strukturālas reformas» valsts pārvaldē ir starptautiskā aizdevuma saņemšanas nosacījums, maija vidū pavēstīja, ka «valsts pārvaldes strukturālo reformu rezultātā» plānots likvidēt aptuveni 8000 štata vietu, bet nupat pieprasa visām valsts iestādēm publiskot pārskatāmu un precīzu informāciju par izdevumu samazinājumiem. Valsts pārvaldes darbinieku skaita un izdevumu samazināšana un pilnīga atskaite par šo samazināšanu ir vajadzīga, taču to visu diezin vai var dēvēt par strukturālām reformām.
Atkal jāsecina, ka, pirmkārt, ierēdniecība nereformēs pati sevi. Otrkārt, valdība to faktiski arī neprasa. Prasīdama vienkārši izdevumu samazināšanu, nevis reformas, kuru rezultātā samazinātos arī izdevumi, valdība iznieko krīzes sniegto iespēju reformēt valsts pārvaldi.