Pilnīgi noteikti, ka lielos vilcienos ar to saprotam tieši to: sliktie aizdevēji sashēmoja mums visu pasākumu, pataisīja tautu divās paaudzēs par parādniekiem, bet ieguvums mums no tā - čiks! Viss ticis K&K no Parex un vēl dažam. Tāpēc aizdevēji vainīgi, ka nu mums tik slikti un būs vēl sliktāk.
Pretarguments šādai morāli piesātinātai aizdevēju «vainai» ir: bet kādi tad ir varianti? Ja atmetam virspusēji populistisku brēkāšanu, variantu faktiski nav. Protams, ja neskaita valsts defoltu (ko laikam taču neskaita gan). Kā zināms, ASV, Japānā, Ķīnā un arī Eiropā valdības iegulda milzu naudu, lai noturētu savu finanšu sistēmu virs ūdens. Beļģija, piemēram, līdz pagājušā gada vidum savu banku glābšanai novirzīja 31% no iekšzemes kopprodukta. Tas ir milzīgs skaitlis, kas tālu pārsniedz Latvijas ieguldījumus Parex bankas glābšanā.
Turklāt šos lēmumus nav pieņēmuši kaut kādi tūtiņdreijeri. Piemēram, ASV Federālo rezervju šefs Bens Bernanke - republikānis, kuru ne jau kādu citu, kā vien profesionālo iemeslu dēļ atkārtotam amata termiņam izvirzīja demokrāts Baraks Obama,- bijis ekonomikas profesors Prinstonas Universitātē, un viņa zinātniskā interese saistījās tieši ar Lielo depresiju, par ko viņš veicis pētījumus un sarakstījis daudzas publikācijas. ASV administrācijai pietuvināto cilvēku starpā viņš tāds nav vienīgais. Tas jāņem vērā, ja reizēm izskatās, ka Bernanke vai citi ASV finanšu politikas virzītāji kāpj uz tā paša Lielās depresijas laiku grābekļa: viņi to dara, ļoti labi informēti, un gan jau ka piesardzīgi.
Pagājis zināms laiks, kopš plānveida ekonomikas vietā esam izvēlējušies kapitālismu. Kauliņi ir mesti. Kapitālisms nozīmē kapitālu, kas savukārt nozīmē bankas. Ir tikai loģiski, ka kapitāls glābj bankas, un tā «vaina» pirmām kārtām ir nevis morāla, bet tehniska - tas vienkārši ir veids banku un kapitālisma ekonomikas glābšanai.
Jā, mēs, pēcpadomju ļaudis, bijām nepieredzējuši šai spēlē, tomēr noteikumu nezināšana neatbrīvo no sekām. Turklāt šī ir vienīgā spēle ciemā.