Sestdienas nakts daudziem Latvijā pagāja bez miega - gaidot vēlēšanu rezultātus un meditējot par to nozīmi. Pirmkārt, tomēr zināms pārsteigums bija vēlētāju zemā aktivitāte - mazākā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Pēc entuziasma pilnās 10. Saeimas atlaišanas varētu sagaidīt lielāku pilsoņu atsaucību balsot par «pārmaiņām».
Neilgi pirms vēlēšanām sāka jau dzirdēt balsis - nekas jau tāpat nemainīsies! Varbūt par to vajadzēja domāt, kad balsojām par iepriekšējās Saeimas atlaišanu? Bet varbūt politiskā piedāvājuma klāsts bija tāds, kas daudzus neuzrunāja. Bet varbūt paši īsti nezinām, ko īsti gaidām no valsts un no politiķiem. Lai noslauka mums degunus?
Kaut kādas pārmaiņas tomēr teorētiski ir iespējamas. Otrā un galvenā sestdienas nakts intriga bija prātošana par to, kāda tad būs valdības koalīcija. Vēlēšanu iznākuma matemātika ir nepārprotama - vai nu būs ZRP un Vienotības valdība ar Saskaņas centru, vai nu ar nacionāļu bloku.
Abi - Saskaņas centrs un VL-TB/LNNK - opozīcijā palikt nevar. Un šeit nu uzskati diezgan polarizēti. No tiem, starp citu, latviešiem, kas piedalījās sestdienas nakts videotiešraidē Dienas redakcijā, vieni iestājās samērā kategoriski par koalīciju ar vislatviešiem, citi uzskatīja par loģisku risinājumu Saskaņas centra ņemšanu koalīcijā. Tikpat polarizēti varētu būt uzskati arī latviešu sabiedrībā kopumā. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka politiķiem šis lēmums būs jāpieņem pašiem un jāatbild par to pašiem. Un jārēķinās, ka visiem labi noteikti nebūs.
Vienā gadījumā daļas iedzīvotāju acīs viņi būs kangari, otrā gadījumā cita daļa iedzīvotāju pārmetīs par nespēju uzdrošināties un neracionalitāti. Bet tieši šādi brīži ir tie, kad ir svarīgs tas, ko var nosaukt par politisku profesionalitāti. Pieņemt lēmumu un, lai arī cik grūti, bet izskaidrot to sabiedrībai. Tautas valodā runājot - neraustīties.