Vecuma pensiju Kanādā piešķir no 65 gadiem. Ir sociālās apdrošināšanas pensija, ko aprēķina no iemaksām valsts pensiju fondā, vēl arī darbavietas pensijas, kas atkarīgas no arodbiedrību līgumiem. Manā universitātē pensiju aprēķina, pamatojoties uz pēdējo četru gadu izpeļņu, un to reizina ar noteiktu koeficientu. Personīgi man iezāģēja mani gadi - nācās pensionēties 65 gados, bet līgums par daudz labāku algu tika noslēgts pirms diviem gadiem. Vēlējos strādāt vēl divus gadus, tad pensija iznāktu gandrīz dubulta. Universitāte bija ar mieru, bet arodbiedrība uzstāja, ka jāiet pensijā, lai jaunie dabūtu darbu. Mēs ar sievu izdzīvojam pieklājīgi. Ja sieva dzīvos ilgāk nekā es, viņa turpinās saņemt savu pensiju un 60% no manas pensijas līdz mūža galam. Viens ir skaidrs: ja nav privātu iekrājumu vai darba pensijas, ar Kanādas valdības pensiju, kas ir ap 1000 dolāriem mēnesī, izdzīvošana ir stipri plāna.
Sociālās aprūpes ziņā Kanāda ir laba zeme - nodrošina standarta gultu slimnīcā, ārsta aprūpi, gandrīz visi medicīnas pakalpojumi ir bez maksas. Zobārstam gan jāmaksā, bet to palaikam sedz pensionāra darba apdrošināšanas firma. Ielas ir drošas, sabiedriskā transporta satiksme - laba, ar atvieglotu samaksu - pazīstu cilvēkus, kuri nekad nav iegādājušies personīgo automobili. Nodokļu slodze ir proporcionāla valsts sabiedriskajai aprūpei un labdarībai. To arvien vairāk izmanto jauni cilvēki. Meitenes sarūpē mazuli un dzīvo ar pieklājīgu māmiņas pabalstu valsts vai pilsētas subsidētā dzīvoklī. Tad viņas sagādā sev draugu, kurš smalki izpēta, cik nedēļu jānostrādā, lai kvalificētos bezdarbnieka pabalstam. Ar to pietiek ģimenes uzturēšanai, bet, kad beidzas, var pieprasīt sociālo pabalstu un dzīvot, skatīties televizoru, pietiek arī aliņam. Liekēžu diezgan. Bērniņi gan tādiem paliek bez audzināšanas, bieži izaug uz ielas - palielinās kriminalitāte, narkotiku lietošana, un tas viss par nodokļu maksātāju naudu. Kanādas sociālā likumdošana aizgājusi mazliet pa kreisi, un to atbalsta vesela armija socioloģijas grādu ieguvušo labdabīgo jaunkundžu, kurām žēl dzīves izstumto...
Vidusmēra cilvēks, ja nedzīvo pāri saviem līdzekļiem, ar godīgu darbu var tikt pie materiāli drošām vecumdienām. Vienīgi, ja nav nodibināta un izaudzināta labvēlīga ģimene, ļoti daudziem pēc kara iebraukušajiem vajadzīgs morālais un sabiedriskais atbalsts. Bieži vien pēcnācēji ir izaudzināti, izskoloti, un tiem ir sava dzīve, jauktas laulības vai aizbraukuši tūkstošiem kilometru prom, kur labāks darbs. Vecajiem grūti pamest ierasto vietu un tos dažus vecos draugus, kas vēl dzīvi. Tā rodas vientulība.