Tomēr ir cilvēki, kas uzdrošinās rakstīt grāmatas par leģendārām personībām. Mudīte Šneidere, kura jau rakstījusi par Hariju Liepiņu, Ēvaldu Valteru, Antru Liedskalniņu, arī sevi (bērnības un jaunības atmiņās), ir viņu vidū.
Nešaubos, ka autore Eduarda Smiļģa (1886-1966) skolniece un Dailes teātra aktrise, rakstot portretu par Smiļģi, ir saskārusies ar visiem iepriekšminētajiem jautājumiem. Arī citiem, lasītājam pat nenojaustiem, jo par to, ka tas ir godīgs sirdsdarbs, nav nemazāko šaubu. Arī kā izziņas avots portrets ir lielisks. Jaunajai paaudzei, kas ap Spēlmaņu nakti 23. novembrī portālos rosīgi raksta ziņas par «ģēnija dzimšanas dienu, kuru visi tagad svinam», izlasot šo grāmatu, nebūs jāmulst - vai tas Smiļģis vēl dzīvs un ar ko gan tik īpašs. Ja vien... autore izkāpinātajā stilā vietumis nekļūtu līdzīga Vūpijas Goldbergas šamanei no filmas Spoks, šķiet, mēģinot izsaukt gan Smiļģa garu, gan Gēti un citus.
Uzņemas atbildību par tekstu
Ja šādus vārdus es rakstītu pirms gadiem divdesmit, to uztvertu kā rafinētu, visai indīgu ironiju, bet tagadējie laikabiedri mani sapratīs pareizi. Kā grāmatas vērtību gribas uzteikt to, ka tas ir oriģinālteksts no sākuma līdz beigām. Visā - saturā, intonācijā, interpretācijā. Laikmetā, kurā prasības pret autortekstu ir sarukušas, gandrīz atceltas, ikviens oriģinālteksts, kas nav pārzelēts, sakompilēts vai «nospiests», sagādā gluži instinktīvu prieku un cieņu.
Kopumā M. Šneiderei veiksmīgi izdevies vārdos uzzīmēt dzīvu cilvēku. Idejas cilvēku pēc diagnozes, kura metode nav ne pārmantojama, ne atdarināma, jo šī metode ir viņš pats, tā beidzās ar izdzišanu slimnīcā. Lielais un mazais Smiļģis pa grāmatas lappusēm soļo visai pārliecinoši, un neviens no viņiem nepatur pēdējo vārdu. «Šis ir mēģinājums. Mēģinājums «mālēt» tikpat bieziem un drosmīgiem triepieniem, kā triepa lielākais no latviešu teātra gariem,» grāmatu piesaka Mudīte Šneidere. Tomēr, šķiet, tā tikai iegūtu, ja autore būtu izlīdzējusies ar mazāk bieziem, neitrālākiem triepieniem. To, ka Smiļģis ir īpašs, vētrains un dabas stihija, varbūt varēja pateikt pārdesmit reižu mazāk. Manuprāt, portretējums no tā tikai iegūtu. Brīžam ir sajūta, ka rakstniece saķer lasītāju aiz pogas, rausta, rausta un nelaiž vaļā, vēlreiz un vēlreiz atkārtojot, ka «Smiļģis ir parādība» un «spēcīgs bangojums». 181 lappusei šī misionāra stūrgalvībā atkārtotā secinājuma ir daudz par daudz. Spēcīgāk iedarbojas autores nekomentētas un nepaspilgtinātas dokumentālas detaļas darbībā. Iespējams, Mudīte Šneidere nenovērtē, cik liela vērtība ir viņas (pašas skatījumā - pašsaprotamajām) aculiecinieces atmiņām. Tā ir grāmatas vērtīgākā daļa: reālas klātbūtnīgas atmiņas par to, kas īsti notika Smiļģa mēģinājumos, kā tieši izpaudās viņa diktatoriskais stils (un izpaudās!), kā radās leģendārais Dailes teātra gars un kā tas izskatījās no aktiera puses.
Adīta jaka pagurušam lauvam
Teātris bija visa viņa dzīve, un viņš bija traģiska personība. Divi banālāki par banālu izteicieni. It kā. Taču Mudītes Šneideres grāmatā tie atdzīvojas. Skaudri līdz paklusēšanai. Mūža nogalē «latviešu teātra tīģerlauva» Smiļģis jaunajam Dailes teātra galvenajam režisoram Pēterim Pētersonam esot uz ceļiem lūdzies, lai tikai ieraksta viņa vārdu afišā, iestudēt netraucēšot... «No tīģera bija palikusi kožu saēsta tīģera āda,» vēlāk teica un rakstīja Smiļģa aktieris Harijs Liepiņš.
Pilnasinīgi Mudītei Šneiderei izdevies izstāstīt arī «meklējiet sievieti» stāstu Smiļģa dzīvē. Par attiecībām ar mammu. Par mūža mīlestību - teātra sprigano suflieri Knībi, karā zaudētajiem diviem dēliem pašā jaunībā, par Felicitu Ertneri («Visu mūžu līdzās. Nekad kopā. Visu mūžu uz jūs») un abu meitu, kura bez atbildes raksta tētim vēstules. Grāmatā visā pilnībā izlasāms arī par mistiskā raibā tauriņa leģendu.