Sorosa fonds bija arī idejas un projekta attīstītājs. 2009./2010. gadā kopā ar Laikmetīgās mākslas centru (LMC) izdomājām konceptu un aizstāvējām to finansētājam.
Kādēļ bija svarīgi sākt šo projektu?
2009. gadā Džordžs Soross izveidoja Ārkārtas palīdzības fondu Centrāleiropas un Austrumeiropas krīzes skartajām valstīm, izsludinot konkursu 100 miljonu dolāru apjomā. Nacionālie fondi pieteica idejas, ko viņi varētu darīt krīzes mazināšanai. Mums bija vairāki projekti - Paēdušai Latvijai un mazo skolu pārveide par kopienu centriem. Brigādes ideja - izmantot radošo cilvēku potenciālu, lai risinātu krīzes radītās un sabiedrībā esošās problēmas. LMC tolaik izmēģināja Survival Kit mazo laikmetīgās mākslas projektu lietas. Tas sakrita tā - Brigādes potenciāls ir, vajadzība ir, bet - kā iesākt? Izdomājām ar pasākumiem un grantiem uzņēmējdarbībai veicināt ilgtspējīgus risinājumus. Idejas likām kopā un ieguvām finansējumu.
Kā kopš pirmā Brigādes konkursa 2010./2011. gadā ir mainījies pieteikumu skaits?
Šogad pieteikumu bija vairāk, bet stipri diferencēti. Pirmajā bija vairāk dizaineru, mākslinieku no Survival Kit projektiem. Pirmajās Brigādēs mākslas elementa klasiskā izpratnē bija vairāk, šoreiz nāca klāt sociālā uzņēmējdarbība un kultūra plašākā kontekstā.
Cik spēcīgi bija šīgada pretendenti?
Liekas - ļoti neviendabīgi. Nebija tāda topa ar projektiem, kurā visi elementi (radoša, ilgtspējīga uzņēmējdarbība, balstīta mākslā un kultūrā, risina sociālus jautājumus, uzlabo vietējās kopienas dzīves kvalitāti - A. F.) būtu vienlīdz spēcīgi. Šoreiz dominēja tādi, kuros bija laba kāda no sadaļām, un tad sanāca kombinēt ar citām, kā tās iederas. Piemēram, biškopības projekts Baltu drava, kur mākslas elements nav tik spēcīgs, bet, tiekoties ar cilvēku klātienē, redzi, ka idejas pamatā ir viņa dzīves uztvere, saistīta ar darba, latvisko kultūru, un to mēs pieņēmām kā kultūras elementu. Toties ir spēcīgs uzņēmējdarbības modelis, kā viņi vēlas Mežaparkā izvietot bišu dravas. Cilvēki brauks skatīties. Varēs tepat, Mežaparkā, baudīt lauku dzīvi. Tas ir piemērs, kas parāda, ka tie daži elementi ir stiprāki, citi - vāji. No teātra projektiem, kas iesniegti, nevienu neapstiprināja, jo uzņēmējdarbības daļas nebija. Ideja laba, taču nav redzams, kā tas dzīvos tālāk un nopelnīs naudu.
Tātad - bija grūti ievērot līdzsvaru starp projektam vajadzīgajiem elementiem.
Jā, tādēļ konkurss ir interesants, jo meklējam kompozīciju, kas sanāk, lai arī neviendabīga. Viens no balstiem - ideja ir bāzēta mākslā un kultūrā plašā nozīmē. Tādā ziņā, ka ielu un jauniešu kultūras elementi arī var būt. Apstiprināja arī kulinārijas projektu - daudznacionālu virtuvi Kaņepes Kultūras centrā. Nākamais ir uzņēmējdarbība. Jāpierāda, ka ir produkts vai pakalpojums, par kuru kāds ir gatavs maksāt. Sociālais un telpas elements, trešais pīlārs, ir savstarpēji saistīti. Ir jābūt atvērtai telpai cilvēkiem, lai viņi redz, kas tur notiek, var līdzdarboties. Kā sociālo elementu vērtējām labumu sabiedrībai, ko dotu projekts. Salikt visu kopā ir sarežģīti. Daži pat bija centušies mākslīgi kaut ko pievienot, tomēr ir jābūt dabiskai mijiedarbībai.
Tādā veidā, ka cilvēks izdomā - viņš ņems darbā, piemēram, darbiniekus ar invaliditāti, lai izpildītu projekta prasības?
Šķiet, galvenais ir uztvert cilvēka patieso mērķi. Sociāls uzņēmums primāri risina sociālu problēmu. Uzņēmējdarbība ir līdzeklis, kā to darīt ilgtspējīgi. Protams, jebkuram uzņēmumam ir sociāla nozīme, kaut vai darbvietu radīšana, nodokļu maksāšana, bet galvenais īpašnieka mērķis ir peļņa. Viens no konkursa uzvarētājiem Jūhū ražos dizaina mēbeles. Kolekcija top, pētot cilvēku ar šizofrēnijas diagnozi iespējas un vajadzības. Ideja ir radīt darba iespējas šiem slimniekiem. Var jau uztaisīt mēbeļu kolekciju un pieņemt darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām, bet diez vai šāds modelis veiksmīgi darbosies. Ir rūpīgi jāiedziļinās problēmā, lai radītu darbvietu, kas tiešām piemērota šādam darbiniekam, uzlabo viņa dzīves kvalitāti.
Kā finālistiem veicās ar projektu sociālo pusi?
Dažbrīd mēs paši kā žūrija meklējām, kas ir sociālais elements. Nereti vajadzība pēc kultūras un socializēšanās jau ir iekšā, vienkārši cilvēks to nav aprakstījis. Ir divi sociālās uzņēmējdarbības piemēri. Viens ir minētais Jūhū. Otrs projekts LuDe rada senioriem iespējas satikties un arī nopelnīt - viņi darina lupatu deķus, saņem atalgojumu, bet mārketingu veido uzņēmējs. Ērenpreisa velosipēdu restaurācijas darbnīca ņem praksē tehnikuma audzēkņus, dodot viņiem pirmo darbvietu. No projekta budžeta sagādājam instrumentus, tehniku, lai viņi var strādāt uz vietas.
Vai katra no 14 Brigādēm saņems šo 5000 latu finansējumu?
Tas ir maksimums, budžetus vēl precizēs. Uzreiz vēlos teikt, ka nedodam naudu algām un tādām lietām. Tikai - lai sāktu darbību.
Kā pārbaudīt, vai līdzekļi ir lietoti atbilstoši mērķim?
Ir vairāki procesi. Viens - slēdzot līgumu. Saskaņojot tāmes, skatām, ko iegādāsies. Ja tu esi nopircis virpu, tev, loģiski, ir jāuzrāda čeks. Buteljons (stikla otrreizējās pārstrādes darbnīca - A. F.) pērn nopirka stikla griešanas mašīnu. Tas nav tā - iedodam naudu, lietojiet, kā gribat, nezinu, nopērciet torti. Projekts prasa laiku, naudu piešķir pakāpeniski, seko līdzi izlietojumam. Tā kā tas ir grants, naudu atpakaļ neprasām. Sagaidām, lai uzņēmumu dibinātu, bet tam nav obligāti jāstrādā pieci gadi. Ir labi, ja tas noturas zināmu laiku, izpilda misiju.
Kādas Brigādes strādās tādā Rīgas kvartālā kā Maskavas forštate?
Tur darbosies Aijas Bley fotodarbnīca, saietu nams Vijoļšķūnis. Brigādes būs arī Bolderājā, VEF kvartālā, Āgenskalnā. Ja aizved vairāk cilvēku uz rajonu, tas atdzīvina vidi arī vietējiem. Vairāk vietu, kur pulcēties.
Kā ir ar projektu popularizēšanu pēc iespējas plašākai sabiedrībai?
Stāstām par to paši, bet nozīme ir arī Brigāžu darbiem. Mājas svētība (augu apmaiņas punkts Miera ielā - A. F.) - piemērs, kad pati vieta popularizē sevi. Tur nāca ļoti, ļoti raiba publika. Lasot pieteikumu, nevaram uzminēt, cik Brigāde būs atvērta sabiedrībai. Svētība ir tāda lieta, kurai nav vecuma un dzimuma. Cilvēki nāk, viņus interesē puķes, un tā viņi atrod kopīgo.