Lai gan grāmatas atvēršanā bija pulcējušies vairāku vēstniecību pārstāvji, telpā neizskanēja neviena triviāli diplomātiska vai nedzīva frāze. Visi rāva līdzi suitu sievām, smējās par Austra Graša eksperimentu dziedāt ukrainiski, īstenībā nemākot ne viena paša slāviska vārda, klausījās Rīgas baltkrievietes Tamāras Kļimko skaistajās romancēs. «Tā ir draudzība, kuru nevar panākt ne ar kādām deklarācijām,» saka Janīna Kursīte. Viņas veidotais latviešu un krievu valodā izdotais rakstu krājums apvieno zinātniekus no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Polijas kopīgā nolūkā vienkopus meklēt saskares laukus valodā, folklorā, arheoloģijā, vēsturē. «Mums vajadzīgi latviešu diasporas abi flangi - gan rietumpuses, gan austrumpuses. Ir bīstami izmest tik lielu un dziļu slāni no sevis tikai fobijas pēc. Nevajadzētu atkārtot, kā rīkojās padomju laikos, kad viss, kas bija uz vienu pusi, bija metams ārā, tagad apgriezt to otrādi un mest ārā visu slāvisko. Mums jābūt garīgi bagātākiem un saprotošākiem.» Turklāt viņa atgādina, ka, lai kā latvieši vēlētos sevi saradot ar indiešiem vai kādu citu «ērtāku» tautu, ir izpētīts, ka baltu un slāvu valodas pēc izcelsmes ir vistuvākās.
Grāmatas atvēršanā jūs precīzi izteicāt daudzu kultūras cilvēkas izjūtu: «Krīzes laikos šāds pētījums var šķist kā izšķērdība un pārmērība, kaut kas otršķirīgs.» Kas jums ļauj saglabāt savu profesionālo pašapziņu?
Man dod spēku tas, kas ir dzirdēts, redzēts un saklausīts daudzajās ekspedīcijās, kur sarunās ar pavisam vienkāršiem cilvēkiem, no kuriem daži, kā Sibīrijā, pat neprot lasīt un rakstīt. Viena no sievietēm, kas bija visgaišākā un dziļākā pagātnes skatā un nākotnes skatā, skolā nebija gājusi ne klases. Apziņu rakstīt un meklēt naudu izdošanai dod sapratne, ka pēdējos 10, varbūt pat visus 20 gadus humanitāro jomu cilvēki esam gājuši šķērsām, paļaujoties uz eksakti domājošajiem, ļaujot tiem diktēt toni tautsaimnieciskajiem ekspertiem. Mums šobrīd nav garīgā laukuma, uz kura balstīties, magnēta, kas saturētu. Magnēts ir sakrālais un šķietami specifiskais, kas sakņojas humanitārajā. Tāpēc ir jābūt pētījumiem filozofijā, vēsturē, tradicionālajā kultūrā, valodniecībā, kas plašākam lokam paver izpratni, ka tā ir valsts pamatvērtība. Bet ne vienīgā. Kultūrai, protams, jābūt līdzsvarotai ar tautsaimniecisko jomu. Mēs visu laiku esam kā lidmašīna, kas grib celties augšā ar vienu spārnu. Ar vienu spārnu nevar uzcelties.
Esat bijusi godīga, grāmatas ievadā iekļaujot kolēģes Tatjanas Civjanas latviešiem neglaimojošos vārdus par novēršanos no krievu kolēģiem pēcatmodas periodā...
Kādu brīdi - neslēpšu - pārdomāju, vai veidot ievadu, kur teikts, ka viss ir bijis kārtībā un būs, vai arī runāt par iekšējo sajūtu, kad pēc ilgstošās būšanas padomju būrī šķita, ka patiesību vai uzpildījumu sev var atrast tikai Rietumu pusē - Rietumu idejās un Rietumu cilvēkos. Tiem Maskavā, Ļeņingradā u.c., kas bija mūs pabalstījuši gan 1991.gadā puča dienās, gan arī pēc tam, mēs pagriezām muguru. Nevaru teikt, ka demonstratīvi. Vienkārši rietumpuse likās interesantāka. Laiks izmest akmeņus, un laiks tos atkal veidot pārdomātās grēdās. Slāvu pasaulē, īpaši Baltkrievijā un Krievijā, var atrast daudz kā no pazaudētā latviskā. Varbūt tas skan paradoksāli. Vairāku gadu garumā mēs ar studentiem mēģinām mērķtiecīgi braukt ekspedīcijās pa XIX gadsimta latviešu koloniju pēdām. Man bija svarīgi, ka šajā krājumā parādās ne tikai latviešu, bet arī, piemēram, baltkrievu kolēģu raksti par latviešiem, kādi tie izskatījās ar baltkrievu acīm. Tad divkārt patīkami, ka ir arī ārpusapliecinājums par mums kā ļoti strādīgiem, izdomas bagātiem un tādiem, kas turējās kopā. Tagad mums it kā pazudusi motivācija turēties kopā. Bet, ja kopāturēšanās magnēts pazudis, tad kā latviešiem mums jāpaspiež viens otram roka un jāšķiras. Negribu pārspīlēti teikt - atveriet grāmatu, izlasiet divus rakstus, un jūs sapratīsit, kā dzīvot tālāk. Tas, ka šī krīze ir tik smaga, manuprāt, nav liecinājums tikai tam, ka Latvijā gājis šķērsām. Cilvēce, tēlaini runājot, zelta teļu pielūdzot, nu ir bezceļā. No šī bezceļa izeju var meklēt nelielās saliņās, kas saglabājušas vērtībās būvēto telpas un laika izjūtu. Kā Poļesjē. Aizbraucot uz Poļesji vai citām tādām tīrām vietām, tu pēkšņi saproti, cik tu esi netīrs, cik tu esi paviršs un cik tu esi tukšs. Arī tur ir problēmas, es negribu idealizēt. Ja vaicātu kādam praktiskam cilvēkam, ko darīt, viņš teiktu - iztīrīt. Bet mēs esam aizgājuši tik tālu vienā virzienā, ka mums ir it kā hipnotisks bezspēks.
Kamēr Janīnas Kursītes cienītāji lasīs krājumu Baltu un slāvu kultūrkontakti, viņa pati izlasījusi Stefanijas Meieres grāmatu - komerciālo histēriju Krēsla. Raidījums 100 g kultūras vaicājis viedokli. «Ja tik daudziem tas interesē, es izlasīju. Ir svarīgi paskatīties, ar ko cilvēkus paņem. Kāpēc mūsdienās gan seriālos, gan filmās, gan grāmatās atkal aktualizējas vampīru tēma. Es baidos, ka tik nākamā nebūtu raganu prāvu tēma. Laikos, kad cilvēki netiek ar sevi galā, nevis vienu vai divus brīžus, bet ilgāku laiku neiet uz priekšu tā, kā gribētos, tas izlaužas kā agresija pret citādo. Tad ir jāmeklē raganas, ir jāmeklē ārējie ienaidnieki. Tas noved pie pašiznīcināšanās. XVIII gadsimta sākumā hernhūtietis, vārdā Skangaļu Jēkabs, uztraucās, vai viņš nav palicis par garīgi nedzīvu radību. Izkopjot sevī un apkārtējos garīgo dzīvīgumu, viņš tai pašā laikā aiztika līdz Vācijai, apguva toreiz prestižo ziepju vārītāja amatu, līdz tam laikam dzimtenē bija iemācījies audēja amatu. Jautājums, kā šodien latvietim atrast nākotnei perspektīvas tautsaimnieciskas stigas, bet «nesavārot ziepēs kultūru».