Sākas histērija - raud bērni, vecāki un citi mājinieki. Nelūgtie viesi bez emocijām bērnus tomēr aizved. Turpat iespējams noskatīties arī dokumentālās filmas un izglītojošus materiālus par to, kā Norvēģijā nepazaudēt savas atvases. Pamācības par šo tēmu atrodamas arī ekonomiskajiem imigrantiem veidotajās padomu mājaslapās.
Ap Barneveret jeb bērnu policiju, kā iestādi dēvē tautas valodā, ir daudz mītu, nostāstu, neskaidrību, taču arī ne mazums skaudru stāstu no vecākiem, kuriem bērni atņemti bez lielām izredzēm viņus atkal atgūt. Tā kā to uz savas ādas izbaudījuši tūkstošiem imigrantu ģimeņu, ap Norvēģijas bērnu labklājības bezkompromisu sistēmu daudzās valstīs izplatījusies nelāga slava. Nonākuši bezspēcīgā stāvoklī, cilvēki, kuri Norvēģijā reiz ieradušies labākas dzīves meklējumos, pēc palīdzības vēršas savā dzimtenē - valsts iestādēs un medijos. Latvijā par to rakstīts presē, veidoti sižeti, Lietuvā televīzijā tika demonstrēta vesela pārraižu sērija, atklājot konkrētas lietas, savukārt skatītājiem Polijā bija iespēja sekot privātdetektīva gaitām, kuram finālā izdevās izzagt kādas poļu ģimenes atvases no Norvēģijas Bērnu labklājības sistēmas darbiniekiem un nogādāt atpakaļ Polijā - sava veida drošībā.
Ar bērniem saistītie jautājumi ir sensitīvi, vienaldzīgo nav, un, piemēram, Latvijā un Lietuvā iedzīvotāji, atbalstot savus tautiešus, pat rīkojuši piketus pie Norvēģijas vēstniecībām, pieprasot bērnu atdošanu. Šie un citi gadījumi ilustrē, kāpēc bērnu aizsardzība Norvēģijā no iekšpolitiska jautājuma kļuvusi par ārpolitisku problēmu. Diplomātiski skandāli starp Norvēģijas imigrantu izcelsmes valstīm (kam būtu jāaizstāv savi pilsoņi) un Norvēģiju līdz šim nav izcēlušies, tomēr ziemeļvalsts vadība apņēmusies vērst situāciju par labu, veicot skaidrojošo darbu. Šī plāna ietvaros uz Norvēģiju tika uzaicināti pa diviem žurnālistiem no katras Baltijas valsts, dodot iespēju tikties ar visu galveno bērnu labklājības sistēmu veidojošo iestāžu pārstāvjiem, izzināt situāciju, lai informāciju nodotu sabiedrībai savās valstīs. Kā uzskata Norvēģijas bērnu, vienlīdzības un sociālās iekļaušanas lietu ministre Solveiga Horna, sistēmas neslavas iemesls esot nepilnības komunikācijā, ārvalstnieku neinformētība par Norvēģijas bērnu aprūpes sistēmu, un tas radot augsni pārpratumiem. Viņa atzīst, ka pastāvošajā kārtībā esot nepilnības, kas būtu uzlabojamas, taču darbinieku pieļautās kļūdas, kad bērnus atņem nepamatoti, neesot sistemātiskas. Tikmēr imigrantu vidū parādījusies tendence nevest savas atvases līdzi uz Norvēģiju, atstājot pieskatīšanai radiniekiem - tā esot drošāk.
Aizspriedumi ņem virsroku?
Latviete Ieva Zigure-Rise Norvēģijā dzīvo jau divdesmit gadu un labi pārzina sociālo un tieslietu jomu. Vispirms ieguvusi sociālā darbinieka izglītību pēc tās pašas programmas, ko apgūst bērnu tiesību aizsardzības iestādes darbinieki, vēlāk izstudējusi jurisprudenci un pēdējos divus gadus praktizē Oslo kā advokāte. Viņas klientu lokā esot liels skaits imigrantu, un daudz lietu uz viņas darba galda saistītas tieši ar bērnu atņemšanas jautājumiem: «Tās ir smagas, tur mēdz būt nopietni cilvēktiesību pārkāpumi [no Norvēģijas bērnu tiesību aizsardzības iestāžu puses].» Ieva uzskata, ka Norvēģijas valdība situācijas risināšanai piegājusi no nepareizās puses - īstenojot komunikācijas kampaņu jeb pozitīvo propagandu imigrantu izcelsmes valstīs, nevis novēršot trūkumus bērnu tiesībsargu darbībā: «Uzskatu, ka viņi nav pietiekoši kvalificēti - viņiem ir tikai trīs gadu ilga sociālo darbinieku izglītība pēc vidusskolas. Šie cilvēki pārsvarā ir no darba klases vidus, ļoti aizspriedumaini, maz braukājuši pa pasauli, maz zina par citām kultūrām.» Ieva min piemēru: «Reiz viena darbiniece veda mazu puisīti atpakaļ uz Latviju. Inspekcijas darbiniece zvanīja man no lidostas Oslo un baidījās, kas notiks Rīgas lidostā - vai bērna vectēvs, kuram bijušas problēmas ar alkoholu, varētu uzbrukt viņiem un nolaupīt bērnu. Man šo darbinieci nācās ļoti mierināt un drošināt, ka Latvija ir civilizēta valsts.» Ieva sniedz palīdzību gan Latvijas, gan Krievijas, Čečenijas un citu valstu imigrantu ģimenēm un pauž pārliecību, ka, lai nonāktu bērnu tiesību aizstāvju redzeslokā, pietiekot ar faktu, ka esi svešas valsts pilsonis: «Norvēģijā ir aizspriedumi, ka Austrumeiropā pierasts sist bērnus. Tam visam komplektā nāk citi apstākļi - iebraucējiem parasti ir nedaudz sliktāki materiālie apstākļi, atšķirīga domāšana, mentalitāte. Tāpat arī - latvieši daudz strādā, jāpelna nauda, savukārt norvēģi uzskata, ka bērnam jābūt pirmajā vietā un viņam jāvelta pietiekami daudz laika. Pretējā gadījumā to var traktēt kā bērnu interešu neievērošanu.»
Nosūdz zilumus un vecākus
Norvēģijas Ģimenes lietu direktorāta - iestādes, kuras pakļautībā ir visas bāriņtiesas, - vadītāja Mari Trommalda skaidro, ka inspektori nekad nerīkojoties bez iemesla - stereotipu vadīti: «Izveidots labi funkcionējošs tīkls, lai maksimāli nodrošinātu bērnu interešu aizsardzību. Skolotājiem, ārstiem, treneriem un citiem ir pienākums ziņot par bērnu aizdomīgu uzvedību, vecāku izturēšanos vai kādiem miesas bojājumiem. Tikai pēc tam iesaistāmies mēs, un bērna izņemšana no ģimenes ir galējais risinājums. Pirms tam ģimenei tiek sniegta palīdzība, konsultācijas.» Laimīga bērnība ilgst visu mūžu - šāda nosaukuma izdevumā Norvēģijas atbildīgās iestādes izklāstījušas savu darbības plānu bērnu un jauniešu aizsardzībai no vardarbības un seksuālās izmantošanas. Iestādes pārstāvji atzīmē, ka vien 37 valstīs pieņemts regulējums, kas aizliedz bērnu fizisku iespaidošanu, bet lielākajā pasaules daļā vardarbība, pēršana tiekot uztverta kā pieņemama audzināšanas metode. Jāsaka, ka arī Latvijas tiesību akti aizliedz fiziski sodīt nepilngadīgos, taču Lietuvā un Igaunijā šāds regulējums nav spēkā.
Šķirti ilgu laiku
Līdz 2013. gada sākumam no Latvijas valstspiederīgo ģimenēm Norvēģijā izņemti esot bijuši četri bērni, vēl 47 atradušies norvēģu bāriņtiesas redzeslokā. Kopumā Norvēģijā tajā laikā dzīvojušas 1600 Latvijas imigrantu atvases. I. Zigure-Rise Dienai norāda, ka pēdējo divu gadu laikā, par ko oficiāla statistika vēl nav pieejama, bērnu izņemšanas gadījumu skaits no latviešu ģimenēm palielinājies: «Man vienai jau ir vairākas ar to saistītas aizstāvības lietas, taču es ne tuvu neesmu vienīgā advokāte.» Latvijas vēstniecībā Norvēģijā atklāj, ka pēdējo trīs gadu laikā vēstniecībā ik gadu tiek reģistrēti vidēji divi trīs jauni gadījumi, kad pēc palīdzības vēršas Latvijas valstspiederīgo ģimenes, kurām atņemti bērni Norvēģijā.
Tas gan neattiecas uz latvieti Ģirtu (vārds mainīts) un viņa sievu, kuri Norvēģijā iekārtojušies, sākuši baudīt darba augļus, līdz šā gada janvārī viņiem atņemti visi trīs bērni - 13, 11 un deviņus gadus veci. «Bāriņtiesa par pamatojumu minēja, ka māte esot psiholoģiski nelīdzsvarota - par visu pārāk uztraucoties un sākusi raudāt, kad viņi ieradušies mūsu mājās. Mazo meitu skolā bija pratinājuši tik ilgi, līdz savā lauzītajā valodā pateikusi, ka tētis dzer alu. Ar to pietika, lai uzreiz, bez ierunām un psiholoģiskām ekspertīzēm atņemtu visus bērnus, kas bija cilvēktiesību pārkāpums. Katru ievietoja savā audžuģimenē, kas tur ir ievērojams ienākumu gūšanas veids, bet dēlu viņa audžumāte bija fiziski iespaidojusi, un tikai šī iemesla dēļ mums izdevās panākt, ka bērnus nodod pieskatīšanā mums pazīstamiem latviešiem.» Pagaidām vecāki ar bērniem drīkst tikties reizi mēnesī, bet nākamā tiesas sēde paredzēta decembrī, tāpēc nevar teikt, ka bērnu izņemšana no ģimenes ir dažu nedēļu jautājums, kā Dienai ar Ārlietu ministrijas starpniecību norāda Latvijas vēstniecībā Norvēģijā. To atzīmē arī I. Zigure-Rise, sakot, ka bērnu atgūšana esot ilgs un sarežģīts process, jo arī tiesneši parasti neapstrīdot bāriņtiesu darbinieku kompetenci. Tāpēc advokāte vecākiem iesakot primāri mēģināt panākt, lai Norvēģijas varas iestādes sūta bērnus uz Latviju, viņu lietas nododot vietējām bāriņtiesām, kas darbojoties pēc saprātīgākiem likumiem. «Uzskatu, ka nav pieņemami, ka bērnu atņem tāpēc, ka viņš sācis raudāt, kad māte viņam mainījusi autiņbiksītes un audzinātājai tas raisījis aizdomas par mājās pastāvošu seksuālu vardarbību. Šī konkrētā māte savu četrus gadus veco bērnu atguva tikai pēc pāris mēnešiem, kad bija beigusies ekspertīze, un nedomājot aizveda atpakaļ uz Latviju. Bet reiz par iemeslu bērna izņemšanai kalpojis tas, ka vecāki likuši mācīties spēlēt klavieres. Pieņemu, ka tāda prakse pastāv, lai neveicinātu talantu attīstību - norvēģiem vajadzīgs, lai imigrantu pēcteči būtu strādnieki, nevis ģēniji,» viedokli pauž I. Zigure-Rise.
Bērni piesaista naudu
Norvēģijas Ārlietu ministrijas pārstāvji Baltijas valstu žurnālistiem noorganizēja tikšanos arī ar divām gados jaunām sievietēm, kuras savulaik pašas pusaudžu vecumā tikušas izņemtas no ģimenēm. Abas sievietes bija vienisprātis, ka toreiz bāriņtiesas pieņēmušas pareizu lēmumu, jo savās mājās viņas neesot bijušas pienācīgi aprūpētas un nav jutušās droši. Arī varas iestāžu pārstāvji uzsver, ka bērnu izņemšana neattiecas vienīgi uz imigrantu ģimenēm - daudz darba esot arī ar vietējiem, un norvēģu bērni svešu cilvēku aprūpē nonākot ne mazākā skaitā kā imigrantu. Valsts bāriņtiesa patiešām strādā ar vērienu - 2013. gadā vien 53 tūkstošiem nepilngadīgo bijusi saskarsme ar bērnu aprūpes sistēmas darbiniekiem, no kuriem tikai ceturtā daļa bijuši imigrantu bērni. Norvēģijas ģimenes lietu direktorāta statistikas dati arī liecina, ka tajā pašā gadā ārpusģimenes palīdzība «izrakstīta» 20 tūkstošiem bērnu, daļa no viņiem no ģimenēm izņemti, tomēr precīzs skaits netiek atklāts.
«Ir pārāk daudz dīvainu gadījumu, kas liecina, ka norvēģu bērnu aizsardzībā ir būtiski trūkumi. Advokāti ceļ trauksmi, ka no ģimenēm izņem pārāk daudz bērnu, jo prakse ir vispirms izņemt un tikai pēc tam izzināt situāciju. Varas iestādēm šī situācija būtu jāmaina, taču tas nenotiek jau gadiem,» Dienai stāsta Heniks Eugeniušs Maļinovskis - Polijas sabiedriskās televīzijas TVP pastāvīgais korespondents Norvēģijā. Viņam nācies veidot daudz materiālu par bērnu atņemšanas lietām, jo ar poļu imigrantiem tās gadoties bieži. Poļi ir skaitliski lielākā eiropiešu imigrantu grupa - 76 tūkstoši no kopumā 320 tūkstošiem. «Esmu sācis padziļināti pētīt bērnu labklājības sistēmu, un nevar neievērot, ka liela loma tajā ir naudai. Pēc dažādām aplēsēm, Barnevernet budžets ir aptuveni 16 miljonu eiro un katram brīvajam bērnam tiek piesaistīta liela - pat turīgās naftas un zivju eksportētājvalsts Norvēģijas līmenim ievērojama - naudas summa. Ir pazīmes, ka bāriņtiesu darbinieki ir personīgi saistīti ar dažādām audžuģimenēm, ļaujot tām piepelnīties, jo par katru bērnu mēnesī audžuģimenei valsts maksā gandrīz trīs tūkstošus eiro.»