«Ir cilvēki, kuriem bites nekož, un ir tādi, kuriem pēc dzēluma uzreiz jāskrien pie daktera. Taču bites var būt negantas, šopavasar divus biteniekus Latgalē sadzēlušas līdz nāvei. Bitēm ļoti nepatīk visādas smaržas un odekoloni, bet it sevišķi šņabja smārds,» piebilst vecais bitenieks Jānis Mežinskis. Viņa mājās Preiļu novada Korsikovā ar Nīderlandes fonda KNHM atbalstu iekārtota mācību drava Bitītes, kurā jebkurš var apgūt biškopības prasmes. Šīs nedēļas nogalē visi Latvijas bitenieki pulcēsies Koknesē, kur notiks Latvijas biškopju saiets. Cik ilgi jāmācās, lai kļūtu par biškopi? Visu mūžu!
Agresīvās un lēnīgās
Dravas saimnieks stropus rūpīgi piesedzis ar lapotiem zariem, lai paglābtu no svelmes. Izrādās, arī bites necieš lielu karstumu, tās kļūst gurdenas un lien ārā pie skrejas. Bites savu saimnieku pazīst, taču bišu raksturs esot dažāds. Viss atkarīgs no pašas galvenās stropa saimnieces bišu mātes. Jānis Mežinskis rāda stropus, kuru iemītnieces esot rāmas, taču tepat netālu ir strops, pie kura tuvumā bez maskas labāk neiet. Izrādās, dusmīgākās ir tieši mežu un krūmu bites, kuru spietus gadās saķert, bet mākslīgi audzētās gan Latvijas, gan Skandināvijas dravās ir lēnīgākas. Agresīvākas bites kļūst rudens pusē, tad medu vajag ņemt ārā tikai dienas vidū, nekādā ziņā nedrīkst stāvēt pretī skrejai, kur krustojas bišu ceļi.
Jānim ap kājām trinas pūkains kaķēns, kura mamma čakli izķer dravā peles. Mazulis vēl līdzi neiet, laikam baidās no bitēm. Jānis stāsta, ka bites reiz nokodušas viņa suni. Teļš aizmucis, bet suni sakodušas līdz nāvei. Mārīte bilst, ka pie bitēm jāiet ar labām domām un bez bailēm. «Protams, dravā ir jātur fenkarols vai kāda cita antihistamīna tablete pret alerģiju. Var jau arī zemes piku likt pēc vecām metodēm, bet tas dod tikai atvēsinājumu.»
Tranus izmet ārā
Jānis un Mārīte ar aizrautību stāsta par bišu dzīvi. Tā ir ļoti interesanta. Klasisko teicienu, ka ar bitēm neko nevar zināt, laikam esot izdomājis Vinnijs Pūks, jo bites esot paredzamas un atšifrējamas. «Ja saime gatavojas spietot, sāk audzēt tranus un gatavot peru kanniņas. Paiet divas dienas, skaties, jau spiets krūmos! Jāmakšķerē nost!» Jānis stāsta, ka bišu māte ir lielāka par citām bitēm, taču vislielākais un dūšīgākais ir trans. «Nu kā jau vīrieša cilvēks. Viņam vasarā laba dzīve, nekādu darbu nestrādā, guļ stropa apakšā, bet rudenī slikti - izdzen šo no mājām un nedod ēst. Bite saka tā - savu apaugļošanas funkciju tu izpildīji, ziemā man tevis vairs nevajag, jo tu nestrādā. Bišu māte savukārt visu laiku strādā un laikam tāpēc arī ilgāk dzīvo - divus gadus.»
Nav sieviešu profesija
Par bitenieci Mārīte kļuvusi pēc vīra ierosmes. «Viņam jau kopš bērnības bija savas bišu saimes. Kad apprecējāmies, man nekas cits neatlika kā mācīties par biškopi, lai viņam palīdzētu.»
Jānis gan uzskata, ka biškopja nodarbošanās vairāk der vīriešiem, jo tas ir smags darbs. «Tā tikai saka - kas tad biteniekam, bites medu nes, šis guļ! Bet magazīnas cilāt vien jau ir smagi. Viena magazīna - spainis medus, vairāk nekā desmit kilogramu. Te nekas nav mehanizēts, izņemot medus sviešanu, bet līdz tai viss jādara ar rokām.» Arī ziemā biškopis nevar mierīgi atpūsties. Ir jāskatās, vai bitēm barības ir pietiekami, vai tās neapdraud ienaidniece cauna. Zīlītes arī dežurē - kā bite lien pie skrejas, tā viņas ar knābīti caps! Jau no marta jāsāk skatīties, kā bites pārziemojušas, jāpiebaro ar cukura sīrupu. Labāks bijis Latvijā ražotais cukurs, taču tagad bitenieki iztiek ar to pašu lielveikalā pirkto cukuru Optima. Jo tas lētāks un tumšāks, jo labāks, mazāk apstrādāts ar ķīmiskām vielām.
Kādi ir bitenieka nerakstītie likumi? «Nedrīkst bites par daudz nopakot, nedrīkst atstāt viņām barību, ko pašas pa vasaru sanesušas, citādi būs beigtas kā likts! Lapu izsvīduma medus, griķu, rapšu medus - ja tas pa ziemu paliek stropā, sacukurojas, un bites kuņģis to nevar pārstrādāt.» Toties cilvēkam lapu izsvīduma medus esot visveselīgākais.
Jānis Mežinskis visu mūžu nostrādājis par enerģētiķi, bišu saimes mantojis no tēva. Tagad, pensijā būdams, nodarbojas ar biškopību. Mārīte audzina divus bērnus, dēlam vēl tikai gadiņš, bet četrgadīgā meita no bitēm nemaz nebaidās. Bite ir īpaša radībiņa, apmīļot un apčubināt to nevar, taču iemīlēt gan. «Biškopībā nav nederīgu produktu, visu var izmantot - medu, vasku, propolisu, bišu maizi, ziedputekšņus, pat tikko bojā gājušas bites tagad izmanto onkoloģisko slimnieku ārstēšanā. Mēs ar savu medu varam lepoties, jo tas ir tīrs un vērtīgs, mūsu daba vēl nav piesārņota. Kas var būt skaistāks par ziedošu griķu lauku un bitēm, kas tajā vāc medu! Arī paši bitenieki parasti ilgi dzīvo un līdz sirmam vecumam ir jauni un skaisti,» abi biškopji saskatās un pasmaida.