Tikmēr pārējiem svētkiem nākas piedzīvot publikas intereses trūkumu. Pat par Dziesmu svētku nākotni domājot, bieži ieskanas bažīgas notis. Dzejas dienas, jau kurais gads, kopš vairs necer uz tādu klausītāju pieplūdumu, kāds bija dzejas buma laikā 60. gados (prozas svētku apmeklētības fenomens acīmredzot izskaidrojams ar klausītāju vēlmi pašiem pārliecināties, kāds izskatās pasākums, kurš tiek dēvēts par pašu garlaicīgāko pasākumu). Arī padomju pēdējās pāris desmitgadēs pavasaros tik populārās Teātra dienas un Mākslas dienas 90. gadu sākumā piedzīvoja krīzi. Šodien gan līdzās salūtam ir parādījies vēl kāds mākslas žanrs ar pretenziju uz ilgu mūžu - selfiju māksla. Varbūt tas tāpēc, ka bildējamā persona selfijā tiek savienota ar to, kā tai pietrūkst, - mūžīgo gaismu.
Bet atgriezīsimies pie laikiem, kad Teātra un Mākslas dienu vietā tika meklētas jaunas izpausmes formas. Viena no tām bija tagad savu auru tomēr zaudējušie skaistumkonkursi, bet tie nebija vienīgie. Kā rāda 1992. gada 4. aprīļa Dienā publicētā fotoreportāža Lielais bļāviens Doma laukumā, topavasar lielu publikas uzmanību izpelnījās kāds konkurss, kurš diemžēl līdz mūsdienām nav izdzīvojis. Fotogrāfs Uldis Briedis un aprakstnieks, viens no izturīgākajiem bohēmistiem un bohēmas biogrāfiem, plancku kustības īstenais loceklis, 60. gados populārā dzejoļu krājuma Uzdāvini man tīru sniegu autors Andris Bergmanis, saukts arī Ņukucītis, Doma laukumā vēroja konkursa Zeltamute'92 norisi. Vienkārši sakot, 1992. gada 1. aprīlī Vecrīgas centrā notika bļaušanas svētki.
«Šogad, kad Teātra dienas pagāja surdinēti, kad tikpat klusas solās būt arī Mākslas dienas (ja vispār būs), 1. aprīlī Doma laukums atkal bija tautas apstāts,» Dienas lasītājus informēja Andris Bergmanis. «Šādu apstātību varētu apskaust Pilsoņu komiteja vai kāda cita politiska partija, kuru mītiņiem pēdējā laikā cilvēki parasti griež mugurpusi. Izrādās, ka rīdzinieki izslāpuši pēc kliedziena.» Konkursu Zeltamute'92 bija izdomājusi avīze Latvijas Jaunatne un televīzijas programma Pirmā prognoze. Tajā varēja piedalīties katrs, kam skaļa rīkle. «Piedalījās pāri par simt klaigu, klaigoņu, klieguļu, brēķu, bļāvu, bļāvuļu, bļauku, bļāvrīkļu, kvēkšķu un dāro rīkļu. Kliedza gan lieli, gan mazi, vecumā no pieciem līdz sešdesmit gadiem. Viens no īstenajiem žūrijas komisijas locekļiem Pēteris Pētersons gan atzina, ka lielākoties esot atskanējuši izmisuma kliedzieni, un noskaitīja visiem saprotamajā latīņu valodā vēl vismaz divpadsmit nianses, kuras ar kliedziena palīdzību izsaka bezmaz visus mūsu izjūtu veidus. Jāatzīst profesionālo kliedzēju - parlamentāriešu un operdziedoņu - tolerance, jo neviens no viņiem nebija sevi pieteicis konkursā. Kas no tā iznāktu, nodemonstrēja žūrijas loceklis Kārlis Zariņš. No viņa cīruliskās vīterošanas bļāvmērskala draudēja iziet no ierindas,» vēstīja Bergmanis.
Šodien, sociālo tīklu laikmetā, kad savu sāpi cilvēki uzreiz artikulē burtos, šādus bļaušanas svētkus Rīgā diez vai izdotos atkārtot pat ar Rīgas satiksmes biļešu kontrolieru palīdzību. Toties vaimanāšanas svētkus gan varētu un vajadzētu uzrīkot, jo vaimanologu skaits, pateicoties arī hibrīdkaram veltītajam kaimiņvalsts finansējumam, ir krietni vairojies. Tikai tad jāapsola, ka anonīmie komentētāji drīkstēs neatklāt savu identitāti arī uz goda pjedestāla.