Ažiotāža, kas sacelta ap Nacionālās apvienības (NA) lēmumu no savām rindām izslēgt un no amata patriekt tieslietu ministru Jāni Bordānu (Demokrātiskie patrioti), ir vairāk nekā mulsinoša.
Jo paskatīsimies vienkārši uz faktiem - Bordāns aktīvi piedalās jaunas politiskās partijas - Demokrātiskie patrioti - tapšanā (to nekādā ziņā nedrīkst jaukt ar atrašanos kādā biedrībā, turklāt partiju plānots dibināt vēl šogad), jau ilgstoši darbojas pretēji savas partijas ideoloģiskajiem uzstādījumiem un faktiski pārstāv pats sevi.
Būsim godīgi līdz galam - šādā situācijā tieši tāpat rīkotos pilnīgi, es uzsveru, pilnīgi visas partijas.
Un visādas maksātnespējas administratoru un šķīrējtiesu lietas šajā gadījumā ir otršķirīgas. Jo arī, piemēram, Vienotība pavisam noteikti neciestu, ka, teiksim, Valdis Dombrovskis brīvajā laikā piedalās ZZS valdes sēdēs un kaļ plānus, kā šī politiskā spēka sastāvā kandidēt nākamajās vēlēšanās.
Un piedevām piekopj tādu politiku, kura kaitē tās pašas Vienotības priekšvēlēšanu uzstādījumiem...
Partijas uzņemas atbildību par noteiktām nozarēm, tās realizē saviem, un es atkal uzsveru - saviem, nevis kādiem citiem vēlētājiem dotos solījumus, un, ja kāda to virzīta amatpersona sadomā iet savu ceļu, tad to, protams, brīvi var darīt. Taču ne amatā, kurš pēc tiesas un taisnības pienākas šai partijai.
Lai arī kāds profesionālis būtu Bordāns, viņam no tieslietu ministra amata ir jāaiziet. To gluži vienkārši prasa elementāra loģika, ministru amati nav indivīdu privātie projekti, un visi pārējie jautājumi ir jārisina, izejot no šī konteksta. Un jebkuri mēģinājumi panākt Bordāna palikšanu amatā ir vienkārši liekulīgi.