Latviešu valodā izdoti Bredberija darbi Marsiešu hronikas, 451 grāds pēc Fārenheita, Pieneņu vīns, kā arī stāstu krājums Kaleidoskops.
Tagad un mūžīgi ievadā, kur Bredberijs pats šo stāstu rašanos diezgan sīki apraksta, uzzinām, ka viņš tos sacerējis kā scenārijus Holivudas vajadzībām, vienu no tiem veltījis ekrāna zvaigznei Katrīnai Hepbernai.
Var teikt, ka grāmatiņā Tagad un mūžīgi iekļautie divi stāsti ir Bredberija radītās literatūras konspekts - tajos sastopami gan viņa tradicionālie tēli (Visums kā katedrāle), gan tēmas (esības apbrīnošana: «Dievs, kas sev pašam par pārsteigumu radījis brīnumu - miesu»; nemirstības un paradīzes filozofiskie meklējumi, cilvēka morālās izvēles). Tāpat nākas atzīt, ka šie stāsti diemžēl ir atšķaidītas viņa šedevru versijas.
Nonākt Vasarā
Stāstā Kaut kur spēlē orķestris žurnālists Džeimss Kārdifs, kuru caur sapņiem un uzmācīgu dzeju pārņēmis urdošs nemiers, iesēžas rietumu virzienā braucošā vilcienā un izkāpj kartē neeksistējošā stacijā vēju un smilšu appūsta klajuma vidū, nonākot aizdomīgi mīlīgā pilsētiņā ar nosaukumu Vasara. Jāizlasa daudzas lappuses, līdz lasītājam stāsta aptuveno norises laiku nodod viens vārds - «videoklipi». Pēc ārējām pazīmēm spriežot, pilsētiņas iemītnieki dzīvo bezrūpīgā XIX-XX gadsimta mijas idillē. Taču starp rindām vīd Bredberija darbiem raksturīgā «briesmīgā patiesība, kas tevi vienā mirklī var aizslaucīt projām».
Vasara ir pasaule, kas vienlaikus ir ļoti kārojama un šarmanta, smeldzīgi intīma, personīga un ģimeniska, savās intensīvi dzīvajās un saulainajās noskaņās atgādinot autora piesaukto Monē gleznu Kviešu lauks, taču tai pašā laikā šī pasaule ir sveša un aizdomīga. Sava veida sapnis par ideālo, nevainīgo bērnību, kuras nekad nevienam nav bijis, bet gandrīz visi nez kāpēc to tādu atceras.
Lai arī Vasara ir mājas pavarda metafora, paradoksālā veidā tā ir vien idealizētas ģimenes ligzdas atblāzma, jo tuvinieku, tā teikt, prozaiskā klātbūtne šo trauslo idilli/sapni sagrautu (ne velti Kārdifs pamet līgavu un draugus, meklējot Vasaru). Vasara ir vieta, kuru nav uzvarējis Bredberija stāstu mūžīgais, aklais rēgs - laiks; vieta, kur nākotne ir pagātne («viņš atceras vasaras no dienas, no nākotnēm, kuru vēl nav»).
Graujošais instinkts
Līdzīgi kā stāstā Kaut kur spēlē orķestris, arī otrajā stāstā Leviatāns 99 atspoguļojas cilvēces attīstības nerimstošais, reizē aklais un graujošais instinkts («varbūt mūsu beigas ir mūsu sākums»). Leviatāns 99 ir interesants veltījums Hermaņa Melvila eposam Mobijs Diks jeb baltais valis. Tajā jaunais astronauts Ismaēls Džounss (viņa dzīvesveids, tāpat kā vārdabrālim Bībelē, ir klejošana) sēžas kosmosa kuģī, kuru vada nepieskaitāms, akls kapteinis, pilnībā pārņemts ar vienu ideju - medīt kādu komētu.
Lasot šo stāstu, prātā nāk Bredberija paša vienaldzīgā un vaļsirdīgā atzīšanās, ka zinātniskie fakti viņa stāstos bieži vien ir tikai nepilnīgi un pretrunīgi stāsta filozofiskās jēgas nesēji. Acīmredzot tieši tā, piemēram, ieviesies komiskais apzīmējums «identitātes kvadrātiņš» (ar to domāts sava veida identitātes sensors).
Kaut kur spēlē orķestris un Leviatāns nav spilgtākie Bredberija darbi, un nevarētu teikt, ka tie dod ko būtiski jaunu viņa daiļradē, izņemot lappušu skaitu. Pārfrāzējot paša autora vārdus, varētu teikt, ka viņš ir «apbedīts savā literārajā telpā». Iespējams, ka stāsti gluži vienkārši ir par ilgu «marinēti». Taču Bredberija nebūt ne ierobežotajam lasītāju pulkam šie stāsti, domājams, liksies interesanti viņa šķietami nemirstīgās karjeras kārtējie augļi.