Mārtiņa Rubeņa neatlaidīgais darbs, izstrādājot 2006. gada Turīnas olimpisko spēļu kamanas, vainagojās ar pirmo olimpisko godalgu kamaniņās pēc neatkarības atjaunošanas. Brāļu Šicu mērķtiecība un Siguldas trasē 2009. gadā atklātā mākslīgā ledus starta estakāde bija par pamatu sekmīgajam sniegumam 2010. gada Vankūveras un 2014. gada Soču spēlēs. Tomēr tehnikas attīstība ļoti strauji iet uz priekšu, un nu Siguldā notikušajā čempionātā nākas secināt, ka no konkurentiem jau krietni atpaliekam. Ar Vācijas ekipāžu kļūdām trasē brāļi Šici būtu stipri zemāk par izcīnīto sesto vietu, taču tas viņiem neliedza izcīnīt godalgas.
Slieču slīdamība allaž bijusi aktuāla kamaniņu sportā, kur joprojām izlasēm ir gana plašas iespējas variēt ar metālu un tā apstrādi (citos ledus trašu sporta veidos noteikumi ir krietni stingrāki un vienlīdzīgāki), un Latvijas izlases pārstāvji neslēpj, ka mūsu iespējas slieču veidošanā krietni atpaliek no vairākuma konkurentu. Nez ko šajā sporta veidā miljonus ieguldošie vācieši teiktu, ja ieraudzītu, kādos apstākļos top Latvijas sportistu tehnika? Sportisti jau vismaz četrus gadus sūdzas, ka izlasei trūkst pienācīgu telpu. Esot pat iegādātas ierīces tehnikas un treniņprocesa pilnveidošanai, taču nav kur tās uzstādīt.
Pērn sportista karjeru beidza Rubenis, kura ieguldījums izlases tehnikas uzturēšanā bijis milzīgs, bet padomu svētdien novērtēja Artūrs Dārznieks, kurš pēc apspriedes ar Mārtiņu ievērojami uzlaboja savu rezultātu otrajā braucienā. Diemžēl Rubeņa joprojām nav izlases treneru korpusā, kamēr viņa titulētie laikabiedri Armīns Cīglers un Alberts Demčenko ved Itālijas un Krievijas sportistus pretī jauniem panākumiem.
Netrūkst lietu, kur kamaniņu sporta saime var attīstīties, taču tas jādara nepārtraukti, jo nākamās ziemas olimpiskās spēles Phjončhanā nebūt nav aiz kalniem.