Veļu laikā dzīvie ir vistuvāk mirušajiem. Viņi ir kopā ar mums un dod mums savu garīgo spēku.
Tie ir 1918.-1920. gada asiņaino brīvības cīņu varoņi - Cēsu pulka Brīvprātīgo skolnieku rota, kas godam turējās pret vāciešiem, tie ir latviešu zēni, kuri basām kājām, salasītā apģērbā cīnījās pret trīsreiz lielāku, labāk bruņotu un paēdušu Bermonta armiju. Tie ir latviešu karavīri, kuri cīnījās Kurzemes cietoksnī, tie ir nacionālie partizāni mežos līdz 1956. gadam.
Pieminam, atceramies, godinām tā laika cīnītājus, kad Latvija bija baiļu, neziņas un nāves varā. Uldis Ģērmanis saka: «Tā tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama.»
Ar tautu, kurai nav atmiņas un kas nav lepna par pagātni, var darīt visu. Tautas spēks nav tikai skaitļos mērojams. Apziņa paceļas pāri kvantitātei.
Lāčplēša diena ir Latvijas brīvības cīnītāju diena. Viņi bija vīrišķības un patriotisma piemērs, ar kuru asinīm savā laikā izkarota brīvība. Brīvība ir mūžīga vērtība. Tā ir vērtība, kas nemainās.
Reizi gadā katrs dziedam Latvijas himnu, lūgšanu Debesu Tēvam par mūsu zemi. 18. novembris ir tautas svētums, brīvības un neatkarības svētki. Piepildījies sapnis, lolots un slēpts garus gadus - atgūta brīvība. Un, tikai nokļuvuši spožākā gaismā, saprotam, ka iepriekšējā bijusi pelēka.
Attieksmi pret patriotismu var uzskatīt par naivumu, vakardienu. Bet Augusts Saulietis teicis: «Tauta bez patriotisma ir lemta citu tautu kalpībai, miesīgam un garīgam jūgam un iznīkšanai.»
Ļaudis, ar kuriem mēs dalām dzīves telpu, arī sauc Latviju par dzimteni. Tikai viņi ar to saprot ērtu, pierastu vietu dzīvošanai ar izdevīgu ģeogrāfisko stāvokli, jūru. Man tā ir zeme, piesūcināta manu senču sviedriem un asarām. Tās ir dažādas realitātes.
Latviešu valoda ir viena no vecākajām Eiropā. Bet valodā iekodēta tautas dvēsele, bez valodas to neizprast. Cits uzlādējošs, enerģētisks spēka avots ir dainas, kas glabā tautas prieku, sāpes un gudrību. Ne visi tās var izjust līdz katrai nervu šķiedrai.
Dzirdam runājam: gadu gaitā viss tas pats - nabadzība, korupcija, politiķu darbības imitācija. Sabiedrība kļūst politiski apātiska. Bet dzīve tik un tā iet uz priekšu.
Jāņa Pāvila II vārdi: «Tā ir Dieva apredzība, kas veido vēsturi.» Lai Dievs dod, ka Latvija kļūtu ar katru dienu skaistāka un stiprāka!
Saka, ka Dievs un zemnieks nav uzvarami. Bet latvieši ir zemnieku tauta, varoņcilts, latvju zemes pamatā ir laukakmens un tēvu zemes smilts.