Iztēles retuša
Latvija Venēcijas mākslas biennālē piedalās kopš 1999. gada. Šī gada ekspozīcija būs veltīta pašdarbniekiem ar zelta rokām, kuri savās garāžās nododas jaunradei un eksperimentiem, nepretendējot uz augstās mākslas statusu. «Šī ir izdevība ieskatīties mākslinieku darbistabā, palūrēt caur atslēgas caurumu uz vēl negatavu darbu,» ieintriģē Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese pirms došanās ekskursijā pa divstāvīgo instalāciju, kura gandrīz septiņus mēnešus atradīsies Arsenālā.
«Andrim kā gleznotājam ārkārtīgi interesē materialitāte un tās virsmas,» saka Kaspars Vanags, vēršot uzmanību uz sūnu apklātiem koka dēļiem un rūsas «apzīmētiem» metāla vārtiem. Katra lieta, ko viņš ir savācis un integrējis šajā mākslas darbā, «strādā» kā glezna. Pirmā zāle ir tieša atsauce uz garāžu, kur viss ir sakvalificēts pa plauktiņiem. No turienes ceļš ved uz «domu», kas savu patieso izskatu iegūs tikai Venēcijā un vēstīs par mākslīgo materialitāti, kas veido mūsu ikdienas telpu.
Tēlnieciski veidotā un videostāstu fragmentiem cauraustā būvju sistēma slīgs mēnesnīcas aukstajā gaismā, kuru patlaban var radīt tikai apziņā. «Iztēle ļauj pieretušēt tās vietas, kas patlaban šķiet pārāk krasas,» piebilst Latvijas ekspozīcijas Armpit kurators Kaspars Vanags, kurš iepazīstina ar topošo mākslas darbu. Tajā varēs sajust trūdu un motoreļļas smaku. «Noteikti tiks izkārts Andra kombinezons, jo, kā Katrīna saka, tas riktīgi ož pēc vīrieša, kuram patīk darboties garāžā,» iecerēs dalās kurators.
Garāžas kā celle
Latvijas ekspozīcijas apmeklētāji varēs iziet cauri portretu galerijai un «satikties» ar vīriem, kuri brīvo laiku pavada savam vaļaspriekam iekārtotās darbnīcas un radošā nošķirtībā. Viens no viņiem taisa ozonatorus, jo attīrītais gaiss esot ļoti veselīgs, un liek to elpot savai sievai. «Ar slēptu domu, ka viņa nevarēs sajust to, ka viņš mājās ir smēķējis,» ozona iegūšanas ierīces plusus atklāj Kaspars Vanags. Otrs būvē situminstrumentus no veciem gāzes baloniem, nozāģējot tiem apakšas, bet trešais ķimerē vēl ko citu.
Gluži kā kartotēkā vienā rindā ir salikti ekrāni, kuros tiek demonstrēta ar fiksētu kameru caur garāžu atvērtajām durvīm uzņemta vīru dzīve. «Šeit ļoti uzskatāmi tiek izmantots tas, ko mēdz dēvēt par sociālantropoloģisko pētījumu, kurā mākslinieks tuvāk iepazīst dažādas parādības,» teic kurators. Viņš stāsta, ka sajūta šajos garāžu korporatīvos ir nedaudz kā klosterī, kur aiz katrām durvīm ir celle. Tajā vīri lūdzas, meditē vai reflektē par lietu pasauli. Būvēt vai izjaukt, caur to sapratot, kas tu esi.
«Šī ir darba kvintesence, kuru mēs saucam par grozāmo galvu,» uz konstrukciju ar diviem sēdekļiem norāda Kaspars Vanags. Jāuzliek austiņas un jānospiež zaļā poga! Mūziķi Andris Indāns un Jānis Šipkēvics ir uzrakstījuši kompozīciju Rīgas Doma skolas zēnu korim un Rīgas Tehniskās universitātes vīru korim Gaudeamus. «Puiku izdvestās skaņas rotaļu laikā «brrr, īū, dšs, hrjašs» un vīru darbnīcās dzirdamā duna veido muzikālu dialogu starp bērnību un pieaugušo dzīvi,» saka māksliniece Katrīna Neiburga.
56. Venēcijas mākslas biennāle risināsies no 9. maija līdz 22. novembrim, tajā piedalīsies ap 90 valstu. Latvijas ekspozīcijas realizācija iespējama, pateicoties galvenajiem atbalstītājiem Valsts kultūrkapitāla fondam un ABLV Charitable Foundation.