Šajā apkures sezonā ir būtiski pieaudzis apkures parādu apjoms - pēc Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) datiem, šogad iedzīvotāju apkures parādi sasniedz 39,67 miljonus latu. Turklāt reālais parāds varētu būt pat uz pusi lielāks, jo šie dati neataino visu situāciju valstī kopumā. Situācija, kad iedzīvotāju parādi mērojami vairākos desmitos miljonu latu, nav standarta, bet gan kritiska, turklāt jau pavisam drīz pat procentuāli neliels parādu apjoma pieaugums draud ar krīzi tālākā nākotnē. Tā ir kā «bumba ar laika degli», kam jārod steidzams risinājums valstiskā līmenī.
Parādu nemaksāšanas kultūra Latvijā plaukst un zeļ. Vidēji 20% iedzīvotāju regulāri kavē maksājumus namu apsaimniekotājam, taču komunālo pakalpojumu sniedzēji, kā Rīgas siltums, Rīgas ūdens u. c., prasa norēķināties bez kavējumiem. Lielāko parādu daļu veido ne tikai iedzīvotāji, kuriem ir naudas grūtības, - liela daļa ir ļaunprātīgi nemaksātāji, kuri, izmantojot likumdošanas nepilnības, ir uzkrājuši ievērojamas parāda summas. Tas atstāj negatīvu iespaidu uz kopējo situāciju, jo palielina mājas kopējā parāda apjomu un var novest līdz apkures pārtraukšanai vai neatjaunošanai nākamajā apkures sezonā.
SIA Namu apsaimniekošana iedzīvotāju parādu apjoms uz 2011. gada apkures sezonas sākumu bija ap 800 tūkstošiem latu, šajā apkures sezonā tas jau sasniedzis 1,5 miljonus latu. Šāds - teju dubultojies - iedzīvotāju kavēto maksājumu pieaugums apkures sezonas laikā ir milzīgs! Tas saistīts ar to, ka iedzīvotāji nevar norēķināties par dārgo siltumu, tostarp palielinās to iedzīvotāju skaits, kas kavē rēķinu samaksu vairākus mēnešus un uzskata to par normu. Tādējādi turpina uzkrāties kopējais dzīvokļu parāds, kuru īpašnieki nemaksā vispār, un tas rada nopietnus draudus nākotnē gan pašai mājai, gan nozarei kopumā.
Pašreizējā komunālo pakalpojumu sniedzēju pozīcija, ka bezcerīgie parādi par atsevišķiem dzīvokļiem ir dzīvokļu īpašnieku kopības, nevis komunālo pakalpojumu sniedzēju problēma, kultivē domu, ka iedzīvotāji parādus var nemaksāt, jo faktiski tiek uzturēta prasība maksātājiem samaksāt par nemaksātājiem.
Šobrīd ir jābeidz sniegt padomus, ir operatīvi jārīkojas. Pašreiz valdības un ekspertu skaidrojumi ir padomu līmenī, ka parādus vajag maksāt un ar nemaksātājiem vienoties, kas teorētiski var darboties tikai ideālistiski utopiskā vidē, nevis situācijā, kurā cilvēkiem trūkst finansiālo līdzekļu. Ir būtiski ar likumu palīdzību radīt tādu tiesisko vidi, kurā godīgie maksātāji neciestu nemaksātāju dēļ, savukārt nemaksāšanas riski būtu taisnīgi sadalīti.
Sākotnēji atbildība par komunālo pakalpojumu sniegšanu, kā arī apmaksas inkasāciju un nemaksāšanas risku ir jāuzņemas komunālo pakalpojumu sniedzējiem, respektīvi, tas ir paša pakalpojuma piegādātāja biznesa risks, nevis pārējo mājas iedzīvotāju vai namu pārvaldnieka biznesa risks, kas faktiski nodrošina maksājumu transfera funkciju - 80% namu pārvaldnieka rēķina veido maksa par komunālajiem pakalpojumiem. Ja pašreizējā brīdī komunālo pakalpojumu sniedzēji nevar nodrošināt inkasācijas problēmu risinājumu, tie šo pakalpojumu brīvā tirgus apstākļos var pirkt no namu pārvaldniekiem.
Būtu nepieciešams veidot iedzīvotāju rezerves fondus, no kuriem tiek segti visi problemātiskie jautājumi, jo neparedzētas situācijas var izveidoties jebkurā mājā. Pašlaik Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums paredz, ka uzkrājumu fondu nevar izmantot iedzīvotāju parādu segšanai, taču, izmantojot uzkrājumu fonda līdzekļus, būtu iespējams veikt komunālo pakalpojumu maksājumus ārkārtas situācijās.
Pašlaik izskanējusī ideja par tiešajiem maksājumiem komunālo pakalpojumu sniedzējiem ir atbalstāma. Būtu svarīgi, lai tā tiek īstenota, tieši un nepārprotami nododot parādnieku risku attiecībā uz komunālo pakalpojumu apmaksu pašiem komunālo pakalpojumu sniedzējiem, nevis uzliekot to namu apsaimniekotājiem vai citiem dzīvokļu īpašniekiem. *SIA Namu apsaimniekošana valdes loceklis