Krīze Latvijā, lai cik arī dziļa, nav iemesls, lai noārdītu sabiedrības un valsts kā sistēmas darbības pamatus. Jo pēc krīzes būs jāatgriežas ikdienas rutīnā, un bez likumu ievērošanas ne taisnīgu, ne pārtikušu valsti uzcelt un uzturēt nav iespējams. Aizstāvot vienu likuma pārkāpumu vai vismaz balansēšanu uz likuma robežas, mēs nepadomājam par bumeranga efektu, ka reiz paši varam kļūt par upuriem kādā noziedzīgā darījumā, un tad gan mums nepatiks, ka kāds aizskars, piemēram, datus par mūsu privāto dzīvi, veselību vai vēl ko tamlīdzīgu. Bet valsts dati ir tieši tikpat sensitīvi - neatkarīgi no tā, vai mums tie šķiet interesantāki. Turklāt tās nav kaut kādas abstraktas un nīstas valsts datu bāzes, tas ir mūsu visu - sabiedrības - īpašums, un kā tāds tas ir jāsargā.
Policija dara savu darbu - aizsargā valsts datu bāzes un izmeklē iespējamu noziegumu, turklāt dara to labi, ja jau reiz Neo jūtas pārsteigts, ka tik ātri atrasts. Neo ir gados jauns cilvēks un droši vien neatceras, ka pirms vairāk nekā desmit gadiem Latviju elektroniski terorizēja Viktors, draudēdams spridzināt Dressman veikalus. Tā bija mūsu pašu policija, kura izsekoja viņa pēdām līdz pat Igaunijai. Es biju Dienas korespondente Igaunijā un sekoju līdzi Viktora tiesāšanai, tādēļ, sākoties Neo akcijai, man nebija šaubu par mūsu policijas spējām. Protams, galavārds Neo lietā būs jāsaka tiesai, vērtējot nodarījuma smagumu un sabiedrības interešu nozīmi. Taču, pat ja formāli nevarēs saukt Neo par hakeri, jo, pēc viņa paša televīzijā teiktā, nekādi dati taču neesot iznīcināti vai datu bāze iztukšota, vien nokopēta, tas nemazina lietas ētisko problēmu.
Ieraugot caurumu žogā, normāls solis būtu par to pavēstīt žoga īpašniekam, nevis izmantot iespēju mēnešiem ilgi saimniekot pa svešu dārzu un pēc tam mirkšķināt acis svētā nevainībā. To tomēr pēc būtības sauc par ielaušanos, jo iekļūšana pa caurumu žogā bez atļaujas nav tas pats, kas ienākšana pa durvīm vai vārtiņiem ar saimnieka ziņu. Te nelīdz arī publiski izskanējuši argumenti, ka apdrošinātāji neņems vērā pretenzijas, ja pats saimnieks nav bijis gana vērīgs, jo atbildība ir ne uz saimnieka, bet gan žoga pārkāpēja sirdsapziņas. Starp saimnieka nolaidību un nelūgta viesa noziedzīgu rīcību nav liekama vienādības zīme.
Ja runā līdzībās - iebrūkot Latvijas Bankas naudas krātuvē un izdalot naudu trūcīgajiem, nabadzības problēma Latvijā netiks atrisināta. Kāpēc mums nepatīk, ka pret Saeimu vēršas ar akmeņiem? Tāpēc, ka tas nav pareizais veids, kā paust savu nepatiku pret Saeimu un censties kaut ko mainīt tās darbā. Tas jādara vēlēšanu un likumdošanas veidā. Tāpat ir ar šo ielaušanos VID datu bāzē. Tas nav pareizais veids, kā cīnīties pret izšķērdību valsts pārvaldē.
Pārsteidzoša bija «lielā atklāsme», kas daudziem sabiedrības locekļiem nāca, ieraugot algu apmērus valsts iestādēs. Neliekuļosim teikdami, ka nezinājām, kā treknajos gados dzīvoja mūsu radi, draugi, paziņas un kaimiņi un arī mēs paši - tie, kam bija saskarsme ar valsts iestādēm pasūtījumu, iepirkumu vai pakalpojumu veidā. Jāpiebilst, ka daudzus valsts iestāžu darbiniekus nemaz nepārsteidza publicētie viņu algu dati, jo viņi bija pieraduši pie privātās dzīves datu publiskas pieejamības. Katrs, kam vien nav slinkums paskatīties publiskajā VID datu bāzē, var redzēt ne vien viņu īpašumus un ienākumus, bet arī radurakstus. Paradoksālā kārtā Latvijā privātos uzņēmumos ir tādi darba līgumi, kas liedz atalgojuma lieluma izpaušanu trešajām personām, tātad pat vīram vai sievai. Īpašs liekulības paraugs ir politiķi, kuri gadiem nerisināja ienākumu publiskošanas un nulles deklarāciju jautājumus un kuru vienīgo rokās bija īstās sviras šo jautājumu risināšanai. Vai jaunpienācējs politikā un advokatūrā Aleksejs Loskutovs ir aizmirsis par saviem 15 tūkstošiem 2007. gadā bērna piedzimšanas gadījumā iepretim Anrija Matīsa 21 tūkstotim 2008. gadā, ko viņa aizstāvamais Neo izcēla kā īpašas alkatības un izšķērdības piemēru?
Mums jādomā, kādus signālus sūtām jaunajai paaudzei par to, kas ir pareiza un kas nav pareiza rīcība, it sevišķi laikmetā, kad tehnoloģiju iespaidā ir radies iespaids, ka nokačāt bez maksas un atļaujas var visu, kas nav piesiets. Bumerangam ir tieksme atlidot pa to pašu ceļu, pa kuru tas aizlidojis, un to nevajadzētu aizmirst.