gada. «Esmu kā veca mēbele, lai gan joprojām dažreiz gadās apjukt un lūgt padomu kolēģiem,» viņa smejas un savu darbu, par spīti tajā ieklīstošajai rutīnai, sauc par interesantu.
Vecis tumšā kabinetā?
Studēt jurisprudenci LU Inga izvēlējās, jo izsecināja - tā dzīvē noderēs arī tad, ja par juristu nestrādāsi. Pirmajā piegājienā Inga augstskolas uzņemšanā gan palika aiz strīpas, tāpēc atsaucās turpat LU pamanītam sludinājumam, ka Tieslietu ministrija meklē darbiniekus. «Aizgāju aprunāties, un kadru daļas priekšniece man deva padomu: sievietei laba darbavieta esot notariāts - darbs uz mājām nav jāņem, nervi īpaši nav jābendē. Viņa mani nosūtīja uz 1. Rīgas valsts notariāta kantori, kur sāku strādāt par sekretāri.» Inga atceras, ka pašai vienīgais priekšstats par notāriem tolaik bijis no filmām un grāmatām - sirms kungs tumšā kabinetā, ieracies aiz grāmatām un dokumentiem.
Pa dienu Inga strādāja, vakaros studēja un pamazām izauga līdz valsts notāra amatam, lai gan tobrīd līdz profesijā obligātajam jurista diplomam vēl nebija tikusi. «Tolaik uz notāriem neviens negribēja iet - zemu atalgots, rutinēts valsts ierēdņa darbs ar briesmīgām rindām. Bet, to arī pieredzējušie kolēģi teica, ja tu notariātā nostrādā gadu un neaizej, tu šo darbu iemīli,» Inga saka.
1993. gadā Latvijā notariāta sistēma tika mainīta, padomju pieeju nomainīja pasaules principi, un visi notāri sāka savu praksi faktiski no jauna. Inga skaidro, ka par notāru nekļūst augstskolā, bet gan vēlāk, kad pēc noteikta darba pieredzes perioda nokārtots notāra eksāmens, izturēts konkurss uz kādu no tobrīd izsludinātajām notāru vakancēm un nodots zvērests. Arī vēlāk ik pēc pieciem gadiem jākārto kvalifikācijas eksāmens, no kura gan var izvairīties, ja čakli izmanto dāsni piedāvātās tālākizglītības iespējas (kursus, seminārus u. c.). «Tāpat kā Rīga nekad nav gatava, arī notāra profesijā mācīties nekad nav par daudz. Kaut kas arī likumdošanā nemitīgi mainās, tāpēc nevari sēdēt un veģetēt.» Tiesa, tas, ka Latvijā likumu prasības brīžiem mētājas no viena grāvja otrā, vairāk pieskaitāms pie profesijas mīnusiem.
Noformulēt lidojumu
Notārs ir kā preventīvais tiesnesis, pirmām kārtām - padomdevējs, kas bezkaislīgi konsultēs abas puses, kas, piemēram, vēlas noslēgt kādu līgumu, Inga raksturo. Notārs raudzīsies, lai abu pušu intereses līgumā būtu sabalansētas. Viņa pienākumos ietilpst arī dažādu apliecinājumu, pilnvaru sastādīšana un cilvēku gribas fiksējums juridiskā formā. Arī testamenti. «Ir bijis tā, ka cilvēks atnāk ar savu melnrakstu - brīvo lidojumu par savām vēlmēm -, un notāra ziņā tad ir ielikt to visu juridiskos rāmjos, lai testaments pēc tam būtu izpildāms,» Inga stāsta. Viņai pašai īpaši patīk mantojuma lietas, jo tās ir komplicētākas, daudzveidīgākas un atsvaidzina rutīnu, kas notāra ikdienā nav reta parādība. Profesijas pluss, pēc Ingas domām, ir dažādie cilvēki un viņu dažādie stāsti, ar ko jāsaskaras. Rutīnu palīdz kliedēt, piemēram, laulības šķiršanas lietas, kas notāru kompetencē nodotas pavisam nesen. Tajās gan gadās arī emocionāli momenti. «Pārim nobirst pa asarai, un tad tu nevari saprast, kur savas acis īsti likt,» Inga teic. Darba dzīvi var dažādot arī ar sabiedriskajām aktivitātēm - darbojoties Latvijas Zvērinātu notāru padomē, Starptautiskajā Notariāta savienībā. Tas ļauj pielikt roku jomas attīstībā, būt klāt domu apmaiņā ar kolēģiem, nozares pētījumos, ārzemju braucienos. Brīvajā laikā Inga galvu izvēdina, slēpojot un spēlējot golfu.
Ar piktajiem pa labam
Notāra darbs labi der tiem, kuriem varbūt nepatīk uzstāties ar publiskām runām, taču kuri spēj cilvēkus uzklausīt, saprast, izvilkt no viņu stāstītā viņu vajadzību un ieteikt visus iespējamos risinājumus, izskaidrojot arī to sekas. «Profesionālās zināšanas stāv pāri visam, bet notāram arī jābūt komunikablam, jāspēj rast kompromisus saprāta un likuma robežās. Ja klients atnāk pikts, durvis ar kāju atsperdams, jāspēj tikt ar viņu galā, nomierināt, saprast viņa sāpi, nevis sprēgāt pretī. Tāda psihoterapija,» Inga klāsta. Notāram pašam sava sliktā oma, atnākot uz darbu, jānoliek malā.
Notāri kā vieni no pēdējiem savā darbā sajuta krīzes iestāšanos un tagad ar nobīdi gaida arī ekonomikas atkopšanās zīmes, tāpēc patlaban pārstrādājušies nav. Inga stāsta, ka notāra profesijā izaugsme norit vairāk plašumā nekā vertikālā hierarhijā un par augstāko punktu karjerā var uzskatīt kļūšanu par notāru ar lielo burtu. «Tādi ir gandrīz visi mani kolēģi,» Inga lepojas.