Ja Latvijā katrai mammai būtu vismaz divi bērni, iedzīvotāju skaita rādītāji vismaz stāvētu uz vietas - nebūtu ne pieauguma, ne krituma, jo katram vecākam būtu pēcnācējs, taču Latvijā vidēji uz vienu sievieti reproduktīvā vecumā ir tikai 1,3 bērni. Dati par 2009. gadu ir skarbi, salīdzinot ar 2008. gadu - pērn piedzima 21 750 mazuļi, savukārt 2008. gadā - 23 948. Tas nozīmē kritumu par aptuveni 10%. Demogrāfijas eksperti kā iemeslus min finanšu un ekonomisko krīzi, kā arī to, ka iepriekšējos dzimstības ziņā treknajos gados dzemdēja 80. gadu beigās dzimušās sievietes, kuru skaits bija divreiz lielāks nekā tagad. Nākotnes prognozes ir vēl bēdīgākas.
Izdomājās krustu šķērsu
Par vecākiem, kuri arī krīzes laikā izšķīrušies radīt bērnus, Rīgas Dzemdību nama direktore Ilze Lietuviete saka - galvenokārt tie ir cilvēki, kuriem ir stabils darbs un kuri jūtas droši. «Ir arī tādi vecāki, kuri jūtas kā savas zemes patrioti, kuri grib, lai mēs neiznīkstam, īpaši tā saka tēvi,» viņa piebilst. Tiesa, laba tendence esot tā, ka abortu skaits pēdējos gados nav palielinājies.
I. Lietuviete arī norāda, ka samazinātie pabalsti māmiņām ir diezgan nelabvēlīgs faktors, iepriekš daudzas sievietes minējušas tos kā krietnu atspaidu. Situāciju arī pasliktinot apstāklis, ka daudzas sievietes reproduktīvajā vecumā aizbraukušas strādāt uz ārvalstīm. Cik ir tādu, Latvijā datu nav. Rīgas Dzemdību nama dati liecina, ka šā gada janvārī un februārī dzimuši pat vēl mazāk bērnu nekā «liesajā» 2009. gadā.
Ieva Strazdiņa (32), kuru Diena satika Dzemdību namā, par māmiņu kļuvusi jau trešo reizi, visi trīs ir dēli. Trīs bērnu ģimeņu Latvijā nav ļoti daudz, vidēji katrs desmitais bērns piedzimst kā trešais ģimenē. «Grūti, bet ļoti skaisti,» saka I. Strazdiņa. Bērniņu vecāki plānoja pērn - krīzes gadā, taču par pabalstu griešanu viņi daudz neesot domājuši. Vēlējušies, lai abi puikas - kā astoņgadīgais, tā sešgadīgais - ir «uz kājām» - sāk skolas gaitas, un tad arī būtu laiks trešajam bērnam. «Nav jau mums tā, kā bija iepriekš, bet vienmēr jau kāda cerība ir, mums nav tā sliktākā situācija,» par ģimenes budžetu saka I. Strazdiņa, kura strādā par analītiķi.
Zane (36) šobrīd gaida otro bērniņu. «Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, biju gan priecīga, gan arī uznāca pamatīgi «melnie»,» viņa saka. Ekonomiskā krīze skārusi viņu diezgan personīgi, viņai arī jāuztur pusaudzis dēls, ir hipotekārais kredīts un citi maksājumi. Zane krustu šķērsu izdomājusies - arī par šausmīgākajiem scenārijiem, tomēr jau ļoti drīz nolēmusi, ka bērniņu ļoti vēlas. «Pirmkārt, gadu man tik daudz, ka kaut kad vēlāk laikam vairs nesanāks. Otrkārt, varbūt izklausīsies vieglprātīgi, bet man no vienas radio intervijas ļoti iespiedies prātā vienas jaunās māmiņas teiktais - būs bērniņš, būs krekliņš,» viņa saka. Ļoti daudzi draugi un paziņas, kuriem bērni paaugušies, jau solot sagādāt visādus labumus: viens - vanniņu, cits - drēbītes, vēl cits - bērnu sēdeklīti un sētiņu. Zane arī paļaujas, ka ar naudu palīdzēs gaidāmā bērna tētis. Pašlaik Zane čakli strādājot ar poligrāfiju saistītā nozarē, taču labi apzinās - kad saņems māmiņu algu, ienākumi ievērojami saruks, jo sociālās iemaksas tiek veiktas no nelielas ienākumu daļas, turklāt krīzes dēļ apcirpti pabalsti un piemaksas.
Viņa domā arī par kredītbrīvdienu ņemšanu. «Ja galīgi nevarēsim iztikt, būšu spiesta agrāk atgriezties darbā, bet to neuztveru kā katastrofu,» viņa saka.
Kritīsies arī turpmāk
Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Demogrāfijas un statistikas katedras vadītājs Pēteris Zvidriņš saka - saistībā ar finanšu un ekonomikas krīzi, kura sākās jau 2008. gadā, īstais dzimstības samazinājums sākās 2009. gada vidū. «Ja skatās pa mēnešiem, tad galvenais iemesls bija tieši šī krīze, tādēļ atliek bērnu dzemdēšanu,» saka P. Zvidriņš. Taču ne tikai krīze ir nelabvēlīga, tāda ir arī vecuma struktūra Latvijā - samazinās reproduktīvā vecuma sieviešu skaits.
Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs uzskata, ka 2008. gadā jaundzimušo pieaugums bija galvenokārt nevis tāpēc, ka māmiņas baudīja māmiņu algas, kā to reklamēja LPP/LC, bet gan tāpēc, ka iepriekšējos gados dzemdēja sievietes, kuras dzimušas dzimstības ziņā ļoti trekno 80. gadu otrajā pusē, kad dzima pat 41, 42 tūkstoši bērnu gadā. Tolaik sievietēm vidēji dzima 2,2 bērni.
Dzimstības ziņā sliktākais gads bija 1998. gads, piedzima tikai 18 000 bērnu. «Sākās pāreja no sociālistiskās sistēmas ar dzimstības atbalstu uz tirgus ekonomikas situāciju, kad uzsvars tiek likts uz studijām, sievietes karjeru,» stāsta P. Zvidriņš.
Tieši dzimstības kritums no 80. gadu beigām līdz 90. gadu beigām nu ietekmējot jaundzimušo skaita samazināšanos. P. Zvidriņš prognozē - sliktākā situācija būs pēc desmit gadiem. I. Mežs saka - jau pēc pieciem septiņiem gadiem jaundzimušo skaits varētu būt ap 15 000. «Tā rēķinot, var redzēt, ka vienreiz var pienākt brīdis, kad, tēlaini izskatoties, pēdējais latvietis izslēgs gaismu,» nosaka I. Mežs. Tiesa, Latvijas teritorija jau tukša nepalikšot, būšot lielāka migrācija.
P. Zvidriņš prognozē, ka ap 2030. gadu Latvijas iedzīvotāju kopējais skaits varētu būt ap 2,022 miljoni, tagad tas oficiāli ir 2,248 miljoni.
Jautāts, kā vairot dzimstību, I. Mežs atbild - «padarīt jaunām ģimenēm bērnu radīšanu par izdevīgu nodarbi un lai sabiedrība piedalās šo bērnu finansēšanā». Tādēļ politiķus esot jāpiespiež mainīt likumdošanu, lai māmiņu algas būtu lielākas un ilgāku laiku, kā arī veicināt vecākiem labvēlīgu nodokļu atlaižu politiku. Tomēr Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam netiek solīts, ka pabalstus vecākiem varētu palielināt.