Speciālo budžetu izveidei gan nepiekrīt Finanšu ministrija, arī Dienas aptaujātie eksperti, kas ir akadēmiski mācībspēki, pret šādu ideju izturas skeptiski. Arī Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka nerekomendē veidot speciālos budžetus, jo tas naudas sadali padara mazāk caurspīdīgu un pats galvenais - ir problemātiski elastīgi pārdalīt līdzekļus valdības prioritātēm.
Savukārt nozares, kurām vēlas paredzēt speciālos budžetus, to atbalsta abām rokām. Autoceļu būvnieki pat ir paziņojuši, ka fonda atjaunošanas atbalstīšana ir lakmusa papīrs partijām, vai par tām var balsot vēlēšanās.
Ierobežo valdību
Jāatgādina, ka pašlaik Latvijā ir tikai viens speciālais budžets - valsts sociālās apdrošināšanas budžets, kuru veido strādājošo sociālās iemaksas. Taču tā nav bijis vienmēr. Līdz 2004. gadam bija 14 speciālo budžetu, to skaitā speciālais veselības aprūpes budžets, valsts autoceļu fonds, augstas klases sasniegumu sports u. c., kurus ar valdības lēmumu 2004. gadā iekļāva pamatbudžetā (izņemot sociālās apdrošināšanas budžetu). Tolaik galvenie argumenti par labu speciālo budžetu likvidēšanai bija starptautisko finanšu institūciju rekomendāciju īstenošana, lielākas rīcības iespējas valdībai, lemjot par nepieciešamo līdzekļu novirzīšanu valstij nozīmīgu prioritāšu realizācijai.
Finanšu ministrijas skatījumā šie argumenti savu nozīmi nav zaudējuši arī patlaban. Finanšu ministrs Andris Vilks norāda, ka, «iezīmējot konkrētu valsts budžeta līdzekļu apmēru novirzīšanu vienai nozarei, tiek apdraudēta iespēja valdībai sabalansēt visas valsts attīstībai un drošībai nepieciešamās vajadzības. Tā ir galvenā negatīvā iezīme, ka, iezīmējot noteiktus ieņēmumus noteiktiem izdevumiem, tiek ierobežotas valdības iespējas lemt par pieejamā finansējuma sadali atbilstoši valdības prioritātēm. Jo lielāka ir speciālajiem mērķiem iezīmētā daļa, jo mazāk paliek līdzekļu, par kuru pārdali valdība var lemt». A. Vilks arī uzsver, ka ir maldīgs uzskats, ka līdzekļu iezīmēšana dod garantiju par finansējuma pieejamību noteiktām nozarēm, jo iezīmētie ieņēmumi mēdz svārstīties, un neparedzēta nodokļu plāna neizpilde radītu iztrūkumu iezīmētajā budžetā, kā rezultātā nebūtu iespējams nodrošināt plānotās funkcijas un vajadzētu lemt par papildu līdzekļu piešķiršanu no valsts pamatbudžeta.
Krīžu draudi
Atšķirīgu skatījumu pauž bijušais finanšu ministrs Einars Repše, kura laikā speciālie budžeti tika likvidēti un kurš tagad iestājas par to atjaunošanu. Runa ir par autoceļu fondu un Kultūrkapitāla fondu. «2004. gadā biju pārliecināts, ka ir pareizi, ka visu izdevumu piešķiršana un apstiprināšana iet caur vienotu procedūru, kurā ministriem jāspēj aizstāvēt savas prioritātes. Turklāt likums noteica, ka jomām, kurās tiek likvidēts speciālais budžets, finansējums netiek samazināts. Diemžēl tolaik netika ņemta vērā cilvēka patiesā daba - ka tā ir vāja. Likums netika pildīts, un ministri, piemēram, satiksmes, nemācēja aizstāvēt savas prioritātes. Tajā pašā veselības nozarē finansējums katru gadu tika samazināts. Tādēļ pašlaik es uzskatu, ka, piemēram, speciāls budžets autoceļiem būtu atjaunojams. Tam par labu runā tas, ka autovadītāji, kas maksā ceļu nodokli, ir pārliecināti, ka tas aiziet ceļu uzturēšanai. Turklāt autoceļu nozares īpatnība ir tā, ka tur darbi un līdz ar to finansējums ir jāplāno vairāku gadu garumā. Un ir ļoti svarīgi, lai finansējums būtu noteiktā apjomā plānojams vairākus gadus uz priekšu,» teic E. Repše.
Par pēdējo argumentu visai skeptiska ir ekonomikas doktore, Latvijas Universitātes profesore Lūcija Kavale, kas uzsver, ka nodokļu iekasējamība nav prognozējama un īpaši to apdraud ekonomiskās krīzes. «Atcerēsimies, ka sociālā budžeta ienākumi krīzes laikā saruka, jo samazinājās sociālās iemaksas. Ja mēs kādu nozari padarām atkarīgu no nodokļu ieņēmumiem, tad neatbildēts ir jautājums, kas notiek krīzes laikā, kad nodokļu ieņēmumi sarūk,» norāda profesore.
Stabilitātes ilūzija
Arī bijušais finanšu un veselības ministrs Gundars Bērziņš atzīst, ka speciālo budžetu atjaunošana neesot tā labākā doma, diskusijas būtu iespējamas tikai attiecībā uz autoceļu fonda atjaunošanu, bet arī šis lēmums būtu rūpīgi jāizsver. «Pašreizējā situācijā, kad nav skaidrs, kā attīstīsies ekonomika saistībā ar Krievijas noteiktajām sankcijām un ir iespējams budžeta līdzekļu sarukums, vēl iezīmēt naudu konkrētām izdevumu pozīcijām nebūtu pareizi, jo tas samazina pamatbudžeta apjomu, līdz ar to valdībai ir mazāk iespēju elastīgi naudu pārdalīt.» Arī G. Bērziņš uzsver, ka nodokļu ieņēmumi ir svārstīgi. Vēl viena speciālo budžetu negatīvā iezīme ir tā, ka finansējuma atlikumu, ja tāds izveidojas, tērēt nevar.
Ekonomikas doktors un Rīgas Tehniskās universitātes profesors Kārlis Ketners uzsver, ka speciālo budžetu atjaunošanas galvenais trūkums ir tas, ka valdībai ir ierobežotas iespējas pārdalīt līdzekļus atbilstoši aktuālajai situācijai un tā brīža prioritātēm. «Arī tagad neviens neliedz valdībai piešķirt nesarūkošu finansējumu autoceļiem vai veselībai. Nozaru pārliecība, ka iezīmēts finansējums tām nodrošinās stabilitāti, ir ilūzija. Ja nozare, kuras finansējums atkarīgs no nodokļu ieņēmumiem, uzņemas ilgtermiņa saistības un nodokļu ieņēmumi nepildās, kā plānots, saistību izpilde ir apdraudēta un atkal talkā būs jānāk pamatbudžetam. Turklāt nodokļu iekasējamībai ir raksturīga sezonalitāte. Līdz ar to var izveidoties situācija, kad maksājumi jau jāveic, bet nauda vēl nav ienākusi.» K. Ketners arī norāda, ka valdībai jau tā ir diezgan mazas manevra iespējas attiecībā uz līdzekļu pārdali, ņemot vērā zemos nodokļu ieņēmumus attiecībā pret IKP. Un ar līdzekļu iezīmēšanu vēl samazināt pamatbudžetu nebūtu prāta darbs. Turklāt speciāli budžeti vienas nozares nepamatoti nostāda pār citām. «Ar ko Kultūrkapitāla fonds ir labāks par augstāko izglītību vai zinātni?» retoriski vaicā K. Ketners.