Pirmais: ja vien cauruma rašanās ir iespējama, tā notiks. Nevar urbties zemes garozā pēc kārotās naftas, kas dzīlēs ne tikai atrodas milzīga spiediena apstākļos, bet procesā klātesošās gāzes dēļ ir arī viegli uzliesmojoša, un cerēt, ka būs jau labi. Daba, mums par laimi, ir bezkaislīga, bet par nelaimi - līdz ar to arī nepiedod kļūdas. Savukārt cilvēks ir nenosvērts radījums, kas agrāk vai vēlāk, bet katrā ziņā nelaikā paslīdēs, nošķaudīsies, novērsīsies no radara vai mērinstrumenta, lai aizsūtītu draugam SMS, un - caurums klāt.
Radīt sprādzienbīstamas tehnoloģijas un cerēt, ka gan jau nesprāgs, ir iedoma un nepamatota lepnība, par ko ir jāmaksā. Nu BP arī maksā. Luiziānas un apkārtnes zvejniekiem un sīkbodniekiem pagaidām izmaksātie 46 miljoni dolāru ir tikai sākums. Garneļu zvejnieki lādas, ka BP mēnesī izsniegtie 5000 dolāru (zvejas laivas īpašniekam; strādniekam - 2500) viņiem kompensē tikai divu triju dienu zvejas ienākumus, un dažs vērotājs izsaka minējumu, ka BP pagaidām vienkārši velk laiku un maksā tikai tik daudz, lai viņus acumirklī nevarētu iesūdzēt. Prasības gadījumā likums kompānijai nosaka nākt klajā ar risinājumu 90 dienu laikā, un to BP arī dara, tomēr nodarījuma apmēram smieklīgās kompensācijas tiešām vedina domāt, ka tā pagaidām ir tikai atgaiņāšanās pirms kārtīgu - jau tiesā skatītu - prasību viļņa.
Publiskā tēla saglābšanai BP reklāmām televīzijā šajā mēnesī tērējusi vairāk - 50 miljonus. Tā gan ir bezjēdzīgi izšķiesta nauda, jo kompānijas tēlu tai pašā laikā grāva ceturkšņa dividendēs izmaksātie 10,5 miljardi (!) dolāru. Nav zināms, cik procentus no peļņas BP rezervē dažādu ķezu kompensēšanai, tomēr skaidrs, ka cauruma neizbēgamības likumu lielie dūži nekādi nesaista ar iespējamu robu savos maciņos.
No šīs atziņas atvedināms otrs likums: caurums nenāk viens. Bez hrestomātiskās patiesības, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, fiziskais caurums naftas vadā iezīmē arī caurumus (bez-)atbildīgo cilvēku apziņā. Viena lieta ir naftas baroni, un gan jau nācija, kurai tiesāšanās nudien ir izkopta māksla un nacionālā kaislība, tiem savu paprasīs. Cita lieta - prezidents, kas Amerikā ir ne tikai administratīva, bet arī kulta figūra, kurai uz viņu liktās tautas cerības ir jāattaisno pat bezcerīgos gadījumos. Lai cik neprātīgi būtu personīgi no valsts prezidenta prasīt novērst noplūdi privātas kompānijas naftas vadā, šāda spriedze Amerikā neapšaubāmi pastāv, un Baraks Obama uz to arī reaģē. Nebraukt uz katastrofas vietu Obama vienkārši nevar, tomēr šādā situācijā plātīt rokas piedraņķētajā pludmalē vai pat mesties kopā ar aktīvistiem berzt un skalot kādu pelikānu būtu gaužām nevietā. Šeit talkā nāk cauruma otrais likums: atlika Obamam ielūkoties notiekošajā ciešāk, lai blakus magnātu caurumainajai morālei atklātu robu arī savā administrācijā - par derīgajiem izrakteņiem atbildīgajā pārvaldē, kuras vadītāja pārāk čomisko attiecību dēļ ar pārraugāmo industriju nu jau atkāpusies.
Tas savukārt ļauj formulēt cauruma trešo likumu: caurums var būt ielāps. Kamēr BP mētājas no viena iespējamā risinājuma pie otra, kā sasodīto caurumu dabūt ja ne uzreiz ciet, tad vismaz savākt savu «melno zeltu», kas daudzām radībām ik dienas kļūst par tādas pašas krāsas nāvi, šis precedents atstāj būtisku ietekmi uz ASV naftas un gāzes ieguvi regulējošo likumdošanu, aizlāpot dažu labu legālo caurumu. Piemēram, ka valstij mēneša laikā jādod atbilde uz naftas kompānijas pieprasījumu pēc urbšanas atļaujas. Kad milzīgs konglomerāts ar budžetu, kas daudzas reizes pārsniedz pat ne tik mazu valstu gada budžetu, ir ilgu laiku piestrādājis pie argumentācijas par tam vēlamu peļņas vietu, pat vienai Amerikas valsts institūcijai nav iespējams mēneša laikā drošticami pārliecināties, vai attiecīgajā nodomā viss ir tiešām tīri, un turpmāk šis kontroles mehānisms tikšot pastiprināts.
Obama naftas vada caurumu izmanto par ielāpu arī kritiķu cirstajiem robiem, ka viņš nepamatoti koncentrējot kontroli valsts varas rokās. Līdz ar regulatora patriekšanu, kas tendēts uz čomu būšanām, un likumu caurumu aizlāpīšanu prezidents nav laidis garām iespēju norādīt, ka tieši kontroles trūkums ir lielā mērā līdzvainīgs pašreizējā traģēdijā.
Vērtējot līdzšinējo un paredzamo notikumu attīstību Meksikas līcī, var domāt, ka Amerika no šīs naftas noplūdes krīzes izies ja arī ne tīrāka, tad Obamas administrācijas ziņā visdrīzāk gan stiprāka un, cerams, arī kripatiņu gudrāka.