gadā. Nav šaubu, ka abiem centieniem ir saistība. Latvijā ir sarežģītāk atvēlēt adekvātu % no iekšzemes kopprodukta (IKP) veselības aprūpei, ja nodokļos iekasējam tikai 26-28% no IKP, salīdzinot ar Igaunijas 33% no IKP vai citu Eiropas valstu 38% no IKP. Atšķirību neveido mazāks nodokļu slogs, bet gan maksātāju skaita proporcija un iekasēšanas disciplīna. Domāt par nodokļu maksātāju loka paplašināšanu šķiet loģiski, taču faktu, ka iniciatīvu uzņemas Veselības ministrija (VM), daudzi uzskata par izmisuma soli.
Nevar apgalvot, ka sākotnēji izvirzītie mērķi būtu pilnīgi aizmirsti šobrīd, tomēr nu galvenokārt tiek uzsvērta vēlme ieviest obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu. Šāda akcenta izmaiņa ir diezgan pašsaprotama. Skaidrs, ka nozīmīgs nodokļu maksātāju pieaugums netiek sagaidīts (optimistiski vien 5% no 145 tūkstošiem nemaksātāju). Arī naudas pieaugums veselības budžetam, līdzīgi kā līdz šim, ik gadu būs atkarīgs tikai no valdības labvēlības. Aprēķini liecina - obligātās iemaksas no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) veiks vien 40% Latvijas iedzīvotāju, valsts uzdevums būs apdrošināt vēl 54% (attaisnotās kategorijas), bet 6% joprojām paliks «nekurienē» un kvalificēsies tikai valsts garantētajiem veselības aprūpes pamatpakalpojumiem.
Cerēto finansējuma pieaugumu noteiks valdības vēlme un iespējas dubultot valsts dotētās iemaksas par apdrošinātajām personām (tā pietuvinot tās summai, ko vidēji samaksās viens IIN maksātājs) un segt valsts garantēto pakalpojumu izmaksas reālā apmērā. Nav gan skaidrs, kāpēc lai tas notiktu, jo valdība triju gadu budžeta rāmī jau parādījusi, ka nozīmīga pieauguma veselības sistēmas tēriņos nebūs. Mazliet virtuāls ir % no IKP, daudz tiešāks indikators ir veselībai atvēlētie tēriņi no kopējā valsts budžeta. Šajā rādītājā Latvija ne tikai atpaliek no citām Eiropas Savienības valstīm, tostarp Baltijas kaimiņvalstīm, bet arī turpina ceļu pilnīgi pretējā virzienā.
Viena no virzīto izmaiņu kritiķu bažām ir risks palielināt jau tā destruktīvo sociālās nevienlīdzības pakāpi. Šobrīd Latvija Eiropas kontekstā ir īpaša ne tikai ar veiksmīgo finanšu krīzes pārvarēšanu, bet arī ar faktu, ka pusi no veselības pakalpojumu izmaksām sedz iedzīvotāji tiešā veidā. Virkne ziņojumu pērn ilustrēja neadekvāto finansiālo slogu, kas novirzīts uz Latvijas pacientu pleciem, tā liedzot savlaicīgu piekļuvi veselības pakalpojumiem, pasliktinot veselības stāvokli un konkurētspēju. Manuprāt, VM apzinājusies minētos riskus, un plānotais likumprojekts garantē pakalpojumu pieejamību vairākumam sociālo grupu. Bažas gan saglabājas par pieeju medikamentozai terapijai. Kaut arī 100% apmērā kompensētie medikamenti iekļauti pamatpakalpojumu grozā, neapdrošinātie pacienti nesaņems citus valsts kompensētos medikamentus, kas realitātē var pasliktināt hronisko slimību gaitu vai radīt akūtas problēmas.
*Sabiedrības veselības eksperts