Musulmaņu valstī Pakistānā valda uzskats, ka šīs zemes dzīve ir tikai īslaicīgs pārbaudījums ticīgajiem pirms patiesās realitātes, kas viņiem atklāsies pēc nāves. Nāve nav nedz dzīves beigas, nedz arī kas biedējošs. Tā ir dabiska pāreja no gaistošas realitātes mūžīgajā, kuru ticīgie var veikt bez bailēm, jo otrā pusē viņus sagaida paradīze. Arī elle ir realitāte, kurā nokļūs tie, kas nav sekojuši Dieva likumiem.
Uzreiz pēc sievastēva nāves Hasībudins informēja radus un paziņas, lai tie varētu laikus ierasties uz bērēm. Mirušo šeit parasti apglabā vienas dienas laikā. Ierašanās uz radu un paziņu bērēm ir viens no pienākumiem, kas musulmanim ir pret savu brāli vai māsu ticībā. Bēres ir pietiekams iemesls, lai bez iepriekšēja brīdinājuma lūgtu brīvdienu darbavietā, jo šādos gadījumos darba devēji gandrīz nekad neatsaka. Uz tēva bērēm nekavējoties no Saūda Arābijas bija atlidojis arī mirušā vecākais dēls.
Kad ap pusdienlaiku ieradāmies mirušā mājās, ārpusē bija uzslieta liela īrēta teltsveida nojume ar divām sadaļām: vienu - vīriešiem un otru - sievietēm. Uz bērēm parasti sanāk ļoti daudz cilvēku, tāpēc gandrīz vienmēr ģimenes izvēlas īrēt teltis. Mirušais atradās sieviešu pusē uz īpašām gultas veida nestuvēm. Ja laukā ir karsts, tad zem šīm nestuvēm traukā tiek palikts liels ledus gabals, kas uztur ķermeni vēsu. Mirušais bija iepriekš rituāli apmazgāts un no galvas līdz kājām ietīts baltā vienkāršā audumā, kurā arī tiks apbērēts.
Vienkāršība un atturība raksturo arī visu citu bērēs notiekošo. Bēres vienmēr ir klusas. Nav vaimanāšanas vai citādu ārēju sēru izpausmju, jo tās islāmā ir aizliegtas. Nav arī noteiktas krāsas bēru apģērbam. Atraitnes un piecu meitu acis gan bija pilnas asaru, kas ir dabiska cilvēcisko emociju izpausme.
No mošejas atskanēja aicinājums uz lūgšanām. Sieviešu pusē ienāca mirušā dēli, lai nestu viņa ķermeni uz mošeju, kur pusdienlaika lūgšanām sekos džanaza - īpašas bēru lūgšanas, pēc kurām vīrieši ar mirušo dosies uz kapsētu. Apbērēšana būs ļoti vienkārša - bez runām pie kapa, bez svecēm, ziediem un vainagiem. Mirušais tiks guldīts kapā, un viņa seja tiks pagriezta Mekas virzienā. Vienīgais, kas iezīmēs viņa kapavietu, būs norādes akmens ar vārdu.
Jau kapā esot, mirušā dvēsele sāk izjust vai nu paradīzes svētlaimi, vai elles mokas atkarībā no tā, kurp dosies pēc tiesas dienas.
Pakistānā pēc bērna piedzimšanas viņa austiņā tiek nolasīts adhāns - aicinājums uz lūgšanām, kas piecreiz dienā skan no visām mošejām. Izdzirdot adhānu, ticīgie steidzas veikt rituālo apmazgāšanos, lai laikus nokļūtu mošejā.
Ļaudis apgalvo, ka mūsu šīs pasaules dzīve līdzinās īsajam brīdim no adhāna līdz lūgšanu sākumam - jaundzimušā austiņā skan adhāns, bet mirušo izvada ar lūgšanu. Cilvēkam šajā pasaulē ir tik vien laika, lai attīrītos un sagatavotos patiesajai realitātei, kas sekos pēc nāves.