Jā, salīdzinot ar pagājušo gadu, 2012. gadā kritums eksporta tirgū ir par 10 procentiem. Ir nelielas cerības, ka atlikušajos šī gada mēnešos situācija varētu uzlaboties un līdz gada beigām izdosies sasniegt pagājušā gada eksporta līmeni. Ceram, ka pa vasaru tirgus būs «izsalcis» un pieprasīs daudz mūsu ražoto mēbeļu. Eiropas mēbeļu tirgum piemīt sezonalitāte - vismazāk mēbeles parasti pērk vasarā, pēc tam līdz Ziemassvētkiem vērojams kāpums, Ziemassvētku laikā - neliels kritums, un tad cilvēki atkal aktīvi pērk mēbeles no janvāra līdz maijam.
Centrāleiropas valstīs, uz kurām eksportējam mēbeles, iedzīvotājus nav iespaidojusi ekonomiskā krīze, bet gan runas par krīzi. Privātpersonām un uzņēmumiem minētajās valstīs nauda ir, bet, redzot, ka pasaulē vērojama ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, cilvēki kļūst piesardzīgi tēriņos. Turklāt jāņem vērā neizbēgamā mūsu produkcijas pircēju ieradumu maiņa. Savulaik Centrālās Eiropas valstu, piemēram, Vācijas, pircējiem pamatvērtības bija darbs, kurā naudu pelnīt, tad automašīna un māja, kam naudu tērēt, bet tagad lielu daļu no privātpersonas budžeta aizņem atpūta ārpus mājas, piemēram, ceļojumi, un tas samazina finanšu līdzekļus, kas tiek ieguldīti mājas labiekārtošanā.
Uz Itāliju mēs eksportējam tā dēvētos līmētos vairogus galvenokārt vīna kastu ražotājiem. Pagaidām Dienvideiropas ekonomiskā krīze pieprasījumu pēc šīs produkcijas nav pārāk ietekmējusi, bet nenoliedzami Itālijā krīzi jūt. Itālijas uzņēmumos ražošanas process ir racionalizēts līdz tādai pakāpei, ka īpašnieks pats gan stāv pie darbagalda, gan pilda materiālu sagādnieka, dizainera, mehāniķa un elektriķa pienākumus, gan vada uzņēmumu, jo var atļauties tikai minimālu strādājošo skaitu.
Eksporta samazinājums par vienu desmito daļu ir pietiekami nopietns brīdinājums, lai sāktu meklēt jaunus tirgus?
Pirms dažiem gadiem sākām strādāt Francijā. Strādājam arī Anglijā. Ir pazīmes, ka parādījusies interese no dolāru zonas valstīm, bet nevar runāt par visaptverošu tendenci. Protams, jādomā par jauniem tirgiem...
Varbūt Krievijas virzienā?
Krievija varētu kļūt par nozīmīgu Latvijas uzņēmumu eksporta tirgu, ja līdz ar Krievijas neseno iestāšanos Pasaules Tirdzniecības organizācijā mainītos ievedmuitas politika. Pašlaik preču ievešanas procedūra Krievijā prasa daudz laika un nervu, bet Rietumeiropā tādas problēmas vispār nav, un tas loģiski liek izdarīt izvēli par labu Rietumeiropai. Turklāt Krievijas tirgum piemīt tāda īpatnība - ja atrodi tur labus sadarbības partnerus, ar kuriem var panākt savstarpēju uzticēšanos, var veiksmīgi strādāt, bet, lai līdz tam nonāktu, ilgi jāmeklē īstie sadarbības partneri, jāiegulda lielas pūles un reizes piecas jāklūp, pirms sasniedz pozitīvu rezultātu. Aizmirsuši Krievijas tirgu neesam, bet patlaban pietiekami interesanti ir strādāt Rietumu tirgū. Turklāt redzu tur paveramies jaunu nišu.
No tirgus aizejot konkurentiem?
Mazinoties Dienvidaustrumāzijas, īpaši Ķīnas, preču popularitātei. No XXI gadsimta sākuma līdz 2010. gadam veikalus pārplūdināja Ķīnas un tās kaimiņvalstu preces, mainījās patērētāju gaume par labu lētajām Ķīnas precēm. Tagad redzam, ka Ķīnas preces noiet no skatuves, jo daudzi pircēji Eiropā secinājuši, ka labāk maksāt par pirkumu vairāk, lai tikai prece būtu kvalitatīva un piegādāta laikā, nevis pirkt pēc iespējas lētāk, upurējot kvalitāti. Turklāt Ķīnas precēm pieaug ražošanas izmaksas.
Ne tikai mēbeļu ražošanā, bet arī citās jomās vēl pirms neilga laika dominēja tendence pārcelt ražošanu uz Ķīnu, bet tagad arī tur cenas kāpj, ir pieauguši transporta izdevumi, turklāt Austrumķīnā ievērojami cēlušās algas. Ražotāji cenšas pārcelt rūpnīcas uz nomaļākiem Ķīnas reģioniem, bet tur sastopas ar mūžīgajām šai valstij raksturīgajām grūtībām - piegādes un kvalitātes problēmām. Uzņēmēji, strādājot Ķīnā, secinājuši, ja ražotnē nav cilvēku, kuru pienākums ir kontrolēt kvalitāti, var sastapties ar nopietnu kvalitātes trūkumu. Turklāt lēni norit darījumi - no brīža, kad pieņem lēmumu, gandrīz uz pusgadu jāiesaldē nauda, un tikai tad jūtama virzība.
Patlaban tirgū ļoti labi klājas Latvijas mīksto mēbeļu ražotājiem, un, manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka Ķīnas preces aiziet otrajā plānā un Latvijas, tāpat arī Igaunijas mēbeles var ieņemt brīvo nišu. Jāpiebilst, ka Igaunijas mēbeļu ražotāji ir ļoti spēcīgi tieši mīksto mēbeļu segmentā, savukārt Lietuvas mēbeļu ražotāji vairāk strādā IKEA tīklam. Gribu teikt, ka Latvijas un vispār Baltijas ražotāji eksporta tirgū nav tajā sliktākajā situācijā, jo esam iemācījušies strādāt kvalitatīvi un pievērt uzmanību patērētāju noskaņojumam.
Vērtējot situāciju Latvijā, vai redzat asu mēbeļu ražotāju konkurenci vietējā tirgū?
Mums Latvijā vispār nav konkurences! Dānijā redzēju, ka 20 reiz 20 kilometru lielā teritorijā atrodas 40 mēbeļu fabriku. Lūk, tā ir konkurence!
Vairāku nozaru ražotāji ir uzsvēruši, ka stresu viņiem rada vietējām precēm līdzīgas produkcijas imports.
Mēbeles ir viens no tiem segmentiem, kurā pēdējos 20 gados imports nekad nav pārsniedzis eksportu. Mums bijusi un ir pozitīva tirdzniecības bilance. Jāatzīst gan, ka lēto mēbeļu segmentā konkurence ar ievesto produkciju ir jūtama, jo mūsu valstī lielākoties no Polijas ienāk vienkāršas mēbeles par zemu cenu. Polijas uzņēmējiem viņu valsts pārvaldes institūcijas ļoti palīdzējušās ar zlota devalvāciju un citiem vietējo ražotāju atbalsta pasākumiem.
Latvijas uzņēmēji savukārt nereti kritizē atbildīgās valsts institūcijas par nozares problēmu neizpratni. Kāda ir mēbeļu ražotāju attieksme pret atbildīgo - Zemkopības ministriju?
Par sadarbību ar valsts institūcijām varu teikt - ja grib kritizēt, iemeslus vienmēr var atrast, bet labāk slikts miers nekā labs karš. Pozitīvi ir tas, ka pēdējā laikā pie varas esošās personas sapratušas, ka ideja, kas bija virzīta uz to, ka Latvija vairs neko neražos, tikai nodrošinās tranzītu un būs banku paradīze, tomēr nav ideālais mērķis, uz ko mūsu valstij tiekties. Priecājos, ka no šīs idejas esam atteikušies! Ja mēs paraugāmies, piemēram, uz Šveici - tur vienmēr valsts ir aizstāvējusi tieši ražotājus. Arī Vācijā un citās Eiropas valstīs, kur ļoti rūpējas par savas valsts konkurētspējas uzturēšanu un attīstīšanu. Pie mums ilgu laiku rūpējās tikai par to, lai ātrāk izpildītu visas Eiropas Savienības direktīvas, pat nevērtējot gala rezultātu.
Vai, jūsuprāt, bez eiro ieviešanas Latvijā varētu iztikt?
Līdz ar eiro ieviešanu visās valstīs, kur tas noticis, ievērojami pieaugušas izmaksas, un neticu, ka Latvija būs tā valsts, kas spēs ieviest tādus kontroles mehānismus, lai izmaksu pieaugums nenotiktu. Ar izmaksu pieaugumu jārēķinās, bet uzskatu, ka eiro jāievieš. Tikai nevajadzētu steigties, jāpagaida, kas notiks ar eirozonu. Ārkārtīgi pesimistiskie scenāriji, manuprāt, ir pārspīlējums, bet ekonomiskā krīze vēl izteiktāk sadalīs eirozonas valstis dažādās ekonomiski nevienlīdzīgās grupās. Patlaban ES valstis, kas pašas neko nepelna, uz aizņemšanās rēķina dzīvo tikpat labi kā valstis, kuru iedzīvotāji prasmīgi strādā. Tāpēc jau somi skaidri un gaiši pateica, ka viņiem, tautai, kas tik daudzus gadus ir sūri, grūti strādājusi, lai nopelnītu savu labo dzīvi, nevajadzētu savu naudu tērēt tiem, kuri dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem. Latvija, līdzīgi kā Igaunija, ieviešot eiro, arī var nonākt to valstu grupā, kurai jāpalīdz citām valstīm.
Uzņēmēji nereti sūdzas par darbaspēka trūkumu. Vai jums arī ir tā, ka gribētos atvērt vēl kādu ražotni, bet šķiet, ka nebūs strādājošo?
Paradoksāli, bet pašlaik Rīgā vieglāk atrast darbiniekus nekā reģionos, piemēram, Latgalē uzņēmējiem ir problēmas atrast vajadzīgos strādniekus. Darbinieku trūkums ir viens no faktoriem, kas bremzē lielu ārvalstu investīciju ieplūšanu Latvijā, jo, ja kādai fabrikai Latvijā vajadzētu atrast 10 000 strādnieku, tas nebūtu vienkārši, būtu jāieved viesstrādnieki.