Ieva Krastiņa
Cīnījāmies nesalīdzināmi labāk kā iepriekšējās spēlēs. Par atlēkušajām bumbām mēs kritām. Darījām visu, ko varējām, taču neiekrita metieni, un nemācējām nospēlēt savādāk. Vajadzēja jau agrāk ar lielāku agresivitāti iet uz piezīmēm. Beigās bija dažas muļķīgas kļūdas. Otrajā puslaikā cīņā zem groza neko īpaši nepamainījām. Vienkārši sapratām, ka tās ir pēdējās divdesmit minūtes un atkāpšanās ceļa nav. Nekrita tālmetieni. Protams, bija arī sarežģīti metieni, pāri pretinieču rokām, taču bija arī pilnīgi brīvi. Arī man neiekrita metieni, kuri parasti ir iekšā. Satraukuma nebija. Acīmredzot nebija lemts. Noteikti neattaisnojām cerības. Ieguvām pieredzi. Man tas bija pirmais finālturnīrs. Spēlēšana tādā atmosfērā, tik augstā līmenī, pret tik spēcīgām pretiniecēm.
Liene Jansone
Komandas kapteine
Otro puslaiku iesākām labi, bet serbietes jau bija sajutušas spēles garšu. Visu spēli kā palikām iedzinējos, tā palikām. Mēģinājām, darījām, ko varējām. Sapratām, ka tā mums ir pēdējā iespēja. Katra minūte, katrs grozs bija svarīgs. Tiešām ļoti žēl, ka ir trīs zaudējumi un braucam mājās. Daudz tika aizrādīts par cīņu zem groza. Šodien tiešām cīnījāmies par katru bumbu. Neattaisnojām savas cerības, neizdarījām darbu. Labi, nekādas lielās cerības netika liktas, taču vismaz minimālās priekš sevis. Ir arī pozitīvas lietas. Smagā cīņā tikām uz finālturnīru. Tas ir liels gods, turklāt piekto reizi pēc kārtas. Šobrīd liekas, ka viss ir uz leju, taču būs nākamie gadi. Man šķiet, tā spriedze paņēma visu. Žēl, ka nedaudz pazaudējām to komandas klimatu, cīņassparu.