Ir ziema, un stjuartei kājās ir pieguloši augstpapēžu zābaki. Zeķzābaki - tā laikam tos sauca. No lidmašīnas ārā kāpjot, stjuarte pa trapu iet pirmā. Tiek līdz lejai, tad tā neveikli sagrīļojas, paslīd un krīt. Abi piloti skrien palīgā, bet mēs, knēveļi, drūzmējamies pie trapa un blenžam, kas notiek ar mūsu Brūno tūtu karalieni. Viņa uzceļas, - kaut kas nav kā iepriekš. Vienam importa zābakam nolūzis papēdis. Kājas pacēlums ir tik augsts, ka viņa pati vairs paiet nevar. Piloti paņem viņu zem rokas. Neatskatoties uz apvēmušos lauku bērneļu varzu, lidmašīnas ekipāža cēlā nopietnībā veic ārkārtas situācijas manevru lidostas ēkas virzienā.
Kopš tiem laikiem mani nodarbina doma, kura aktualizējas ik reizi, kad no ilgāka ceļojuma «komfortabli ģērbtajos» rietumos atgriežos Latvijā. Kas Rīgas sievietēm liek klimatam un situācijai nesamērīgi augstos nagliņpapēžos defilēt pa apledojušām vai pielijušām ielām? To vērojot, manī nav ne miņas no sievišķīgas skaudības. Daiļās mocekles, kuras ziemas laikā riskanti balansē uz 15 un vairāk centimetru papēžiem, uzlūkoju ar zināmu līdzjūtību. Kas ir pamēģinājis uz tādiem nostāvēt, zina, cik tas smagi. Nedomāju, ka viņas ir senākās profesijas pārstāves. Vienkārši Rīgā tā pieņemts. Džemperī un sportiskās kurpēs tērpts intelekts nav modē. Ož pēc nabadzības. Lielā sabiedrības daļā augsti papēži, zelts un mirdzošas somas joprojām tiek uzskatīti par ieejas biļeti labākā dzīvē. Pieļauju, ka šīs sievietes ar tādu pašu līdzjūtību uzlūko mani - vidēja auguma, vienmēr skrejošu būtni zempapēžu zābakos, kurai nekas nespīd ne vārda tiešā, ne pārnestā nozīmē.