septembrī, pēdējoreiz viņu redzēja Koknesē netālu no šosejas Rīga-Daugavpils iepretī benzīntankam _Astarte nafta_. Viņa bija devusies balsot automašīnas. Pazušanas dienu viņas tuvākie cilvēki pārdomājuši krustu šķērsu, taču to neatzīmē. Pieminot tikai klusībā. Mamma jau īstenībā joprojām gaida. «Dievam viss ir iespējams,» viņa nosaka.
Arī policija vēl cer viņu atrast, par to liecina Aizkraukles iecirknī pie informācijas dēļa piespraustā A4 formāta lapa, kas ziņo par Annamarijas Indānes pazušanu. No fotogrāfijām raugās meitenes bērnišķīgā seja ar nopietnajām brillēm, bizes cieši sapītas. Četru gadu gaitā tuvāk Annamarijas atrašanai policija nav tikusi ne par soli, atzīst paši meklētāji. Tiesa, tagad Aizkraukles iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Aigars Zīmelis par Annamarijas pazušanu runā atklātāk nekā sākumā. Izrādās - dažus mēnešus pēc meitenes pazušanas satrauktie iedzīvotāji policijai bija ziņojuši par kādu aizdomīgu pusmūža vecuma vīrieti no Jēkabpils. Viņš ticis aizturēts un pratināts, bijusi doma, ka viņš saistīts ar Annamarijas pazušanu. To pierādīt neizdevies, taču policija atklājusi, ka viņš seksuāli izmantojis citas, pēc A. Zīmeļa teiktā, «jaunas meitenes, iespējams, kādas bija arī nozieguma izdarīšanas laikā nepilngadīgas». Viņas pie šosejas balsojušas mašīnas. Vīrieti 2007. gadā notiesāja.
Jāpiedod tam cilvēkam
Policija neizslēdz iespēju, ka arī Annamarija liktenīgajā 22. septembrī nobalsoja «nepareizo mašīnu». Viņa todien pēc mācībām Vecbebru profesionālajā vidusskolā skolas biedrenei sacījusi, ka dosies uz šoseju stopot. Kā allaž nedēļas nogalē viņa devās uz mājām Jēkabpils novada Viesītē. Māte Annamariju gaidīja ap 18 vakarā, vēl devās viņai pretī pa ceļu, jo vēlējās parādīt govi, kuru bija iecerējusi iegādāties. Meitu viņa nesatika, arī pēcāk mājās nesagaidīja. Tā bija pirmā reize, kad prātīgā Annamarija nenakšņoja mājās, ne ziņu nedevusi mātei. Mobilā telefona viņai nebija, bet steidzamas ziņas viņa mēdza rakstīt no skolas biedrenes telefona.
«Šis ir pirmais gads, kad es jūtos kaut cik cilvēcīgi. Pirmie trīs bija briesmīgi, es tikai raudāju un raudāju,» iesāk Sarmīte, Annamarijas mamma, kuru Diena satika mājās Viesītē. Tur viņa dzīvo kopā ar vīru, Annamarijas patēvu, un viņu septiņiem bērniem. Aizmirst meitas pazušanu gan viņa joprojām nevarot nekādi. Pusotru gadu Sarmīte dzērusi nervu zāles, taču pieņēmusi stingru lēmumu pārtraukt. «Es dzīvoju tā kā ne savu dzīvi ar tām nervu zālēm, tas mani satrauca attiecībās ar Dievu. Man likās, ka es viņu nevaru nopietni ne piesaukt, ne pielūgt, ne es jūtu savas patiesās jūtas,» saka Sarmīte. Un Dievs viņai esot devis mieru, tagad esot spēks iet tālāk un rūpēties par bērniem. Mazākajam ir četrarpus gadi. Arī viņam detaļās zināma māsas pazušana, ģimenē daudzkārt apspriesta. «Viņš tā stāsta, tā stāsta, it kā patiešām atcerētos, bet tad viņam bija tikai pusgadiņš,» saka Sarmīte. Kādēļ Annamarija pazudusi, mātei nav versiju. «No Dieva puses man ir tik daudz (sacīts), ka man jāpiedod tam cilvēkam, kas to nedarbu pastrādāja,» saka Sarmīte.
Viņa atstātu zīmīti
Annamarijas dabu raksturot diezgan grūti, viņas ģimene meiteni atceras kā prātīgu, apdomīgu, taču arī reizē - ar ļoti izteiktu savu viedokli, kas ne vienmēr sakritis ar citu domām. Kādreiz portālā draugiem.lv Annamarija savā profilā ievietojusi fotogrāfiju, kurā viņai bijusi pavisam plāna, zem krūtīm sasieta blūzīte, mati kā hipijmeitenei atlaisti vaļā. Atceroties, ka viņa varēja mājās atstāt zīmīti «aizgāju uz mežu» un tur klaiņot visu dienu, viņas patēvs Guntars saka: arī ekstrēmiste. Annamarija arī rakstījusi dzeju savam priekam. Pēdējais dzejolis bija īpatnējs, atceras māte: «Rakstīja arī par nāvi, ka nāve jau sēd uz sliekšņa.» Tā esot bijusi priekšnojauta.
Lai gan policija kā vienu no versijām, tiesa, ne galvenajām, izskatīja arī pašnāvību, māte to nepieļauj nemaz. «Viņa dzīvoja manis dēļ, to es zinu. Viņa mani tik ļoti mīlēja, tā mani neviens bērns nav mīlējis,» saka Sarmīte. Annamarijas pusmāsa Dana uzreiz jautā: «Un vai cilvēks, kurš taisītu pašnāvību, stundu pirms tam ietu uz bibliotēku pēc grāmatām?» Tā pazušanas dienā bija darījusi Annamarija. Tam, ka meitene būtu pēc savas gribas izlēmusi kaut kur doties projām, arī ģimene netic. «Ja viņa būtu gribējusi to darīt, tad būtu meklējusi kādu veidu, kā man to pavēstīt,» saka Sarmīte. Annamarija pastāstījusi par saviem nodomiem mātei. Viņa arī pēdējoreiz tiekoties mammai atklājusi, ka Vecbebru skolā, kur bija tikko kā sākusi mācīties, paticis kāds puisis, kurš bijis klasē heroisks, bet kuram bijis netikums - lietojis narkotikas. Neko sīkāk gan ģimene nezina.
Patēvu neuzrunāja
Tiesa, Dienas reportieri jau pirms trīsarpus gadiem izpētīja un aprakstīja, ka saistībā ar meitenes pazušanu ir bijuši vairāki apstākļi, kuri būtu pelnījuši policijas uzmanību. Piemēram, svarīgi pieminēt, ka mēnesi pirms Annamarijas pazušanas izjuka viņas ģimene. Sarmīte kopā ar bērniem, arī Annamariju, devās prom no vīra Guntara. Māte ar Annamariju kopā meklēja māju ģimenei, atrada to Viesītē. Guntaru atstāja Gulbenes novadā. Patēvam un Annamarijai bijušas domstarpības, turklāt patēvam arī piemitusi kāda vājība, ar kuru viņš netika galā. Taču Diena atklāja, ka trīs mēnešus pēc meitenes pazušanas policija ar patēvu nebija pat runājusi. Tikai pēc publikācijas policija viņu uzrunāja.
Tāpat policija nebija apmeklējusi kādu Annamarijas paziņu - ar garīgu slimību sirgstošu pusmūža vīrieti, kurš rakstījis Annamarijai romantiskas vēstules. Policija arī nebija interesējusies par meitenes pēdējām gaitām ārpus skolas, viņa nepilnu nedēļu pirms pazušanas bija devusies uz kartupeļu talku pie jauniegūtas draudzenes - skolasbiedrenes Vecbebru profesionālajā vidusskolā.
Varmākas pārbaudīti
Annamarijas pusmāsa Dana saka: jau pašā sākumā meitenes meklēšanu policija veikusi diezgan pasīvi, piemēram, suņus meklēšanā iesaistīja tikai vairāk nekā pēc nedēļas. Satraukusies par izmeklēšanas gaitu, Dana pirms dažiem gadiem garu vēstuli ar jautājumiem nosūtījusi Valsts policijai pārvaldes vadībai. Vienīgā atbilde, ko saņēmusi, bijusi formāla atbilde, ka iesniegums tiks izskatīts. Nekā cita.
«Lielos vilcienos nekas nav mainījies,» par izmeklēšanā noskaidroto saka Aigars Zīmelis, Aizkraukles iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks. Tiesa, mainījies to cilvēku skaits, kuru saistība pārbaudīta ar Annamarijas pazušanu. «Tie ir agrāk sodītie un tie, kuri šajā periodā izdarījuši kādus vardarbīgus noziegumus ar seksuāla rakstura ievirzi pret nepilngadīgajiem visā Latvijā,» paskaidro A. Zīmelis un vēlāk arī saka - naivi jau cerēt, ka kāds atzīsies.
Joprojām nav izdevies atrast septiņgadīgo Lauru Strazdiņu, kura arī pazuda netālu no šosejas Daugavpils-Rīga, posmā no Skrīveriem līdz Koknesei. Sākotnēji domāts, ka, iespējams, abās lietās ir kāda saistība, taču tā netika pierādīta.
Policija arī pārbaudījusi, kur Annamarijas pazušanas dienā atradies Gundars Paipala, ko 2007. gadā policija aizturēja par 13 gadu vecās Justīnes izvarošanu un nogalināšanu. Arī viņa bija balsojusi mašīnu. Izrādījies, ka G. Paipala tolaik atradies cietumā par citu noziegumu. «Viņam arī atvaļinājums nebija iedots cietumā,» piebilst A. Zīmelis. G. Paipala tagad notiesāts uz mūžu. Pārbaudīts arī Viktors Kozlovskis, aizturēts 2008. gadā aizdomās par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu ar nepilngadīgu meiteni netālu no Aizkraukles pie Rīgas-Daugavpils šosejas. Saistība nav atklāta. V. Kozlovskim apgabaltiesa piesprieda sešu gadu cietumsodu, pēc apelācijas nākamgad lietu skatīs Augstākā tiesa.
Annamarijas meklēšana notiks vēl vismaz sešus gadus, sola policija.