Ne kā citādi kā par Zaļo pasaku 2011, manuprāt, nevar nodēvēt apgādā Lietusdārzs izdoto Māras Cielēnas ekoloģisko pasaku Princese Aurēlija un kokspoki. Tā ir tik zaļš, Latvijas dabu, īpaši mežus un kokus, sargājošs «produkts», ka nebrīnītos, ja savu balvu grāmatai piešķirtu arī a/s Latvijas meži. Šī grāmata šogad saņēma Jāņa Baltvilka balvas dubultnovērtējumu - žūrija cildināja gan Māru Cielēnu (arī par grāmatām Žirafes šalle un Deguns debesīs), gan arī mākslinieku Alekseju Naumovu par pasakainajām - vārda tiešā nozīmē - ilustrācijām. Kopš 90. gadiem latviešu valodā rakstītā bērnu literatūra nav iedomāja. Ne velti Māra Cielēna jau 2006. gadā saņēma Jāņa Baltvilka balvu par ieguldījumu bērnu literatūras attīstībā. Šogad žūrija īpaši novērtēja to, kā Māras Cielēnas darbos «spraigi un pārsteidzoši mūsdienīgi dzīvo reāls un fantastisks personāžs».
Par ko tad stāsta Princese Aurēlija un kokspoki? Viss sākas ar noslēpumu, kas tiek šķetināts līdz pat laimīgajam atrisinājumam. Pēkšņi cilvēku prātus sāk mulsināt trīs dīvainas ēnas - milzu trusis, žirafe un kaza. Visas lapainas. Kapu spoki un šosejas spoki bija pazīstami, bet šie ļautiņiem ir gluži sveši. Koki spokojas. Naktī pēkšņi patrāpās ceļā vēlīniem braucējiem, iznāk pļavā uzspēlēt bumbu, izpleš savus zarus pār kādu mammu ar bērniņu, kuri izskrējuši uz veikalu bez lietussarga. Viņi nav ļauni. Vienkārši - ne savā ādā, t. i., mizā.
Apvienojot rotaļīgu fantāziju ar detektīva intrigu M. Cielēna aizvada lasītāju līdz sociāli atbildīgam happy end. Aurēlija pavada laiku divatā ar vītolu un, uzmanīgi ieklausoties, sadzird vītola atbildi, kā cilvēki varētu nomierināt kokspokus un darīt atkal par laimīgiem zaļojošiem kokiem. Beigas, lai arī skaistas un apliecinošas, kā arī tam pasakā pienākas, tomēr, manuprāt, tiek sarautas pārāk izskaidrojošā taisnvirziena morālē, un vēstījums iegūst zināmu shematismu un plakātismu. Pieļauju gan, ka tikai kaprīza pieaugušā acīs.
Aleksejam Naumovam šī nav pirmā sadarbība ar Māru Cielēnu. Jau ilustrējot, piemēram, Pasakas par diviem, varējām priecāties par mākslinieka suģestējošām ēnām, bet šajā grāmatā viņa ēnu talants vēl pieņēmies spēkā. Ilustrācijas, kuras skatīties, skatīties un vēlreiz skatīties. Šķiet, visskeptiskāko pieaugušo Naumova ilustrācijas var iesviest atpakaļ bērnības pasaulē, kad katrā grāmatā varēja iegrimt kā upē. Redz, ko nozīmē aizrauties ar materiālu. Nopietns vīrs, Mākslas akadēmijas rektors, bet, skat, kā pļavā izzīmējis desmitiem simtiem puķīšu. Ar īstu iedvesmu.