«Deviņdesmito gadu sākumā vēra ciet rūpnīcu un citu iestāžu dārziņus, bet bērnus kaut kur likt vajadzēja un arī labākos darbiniekus negribējās palaist projām. Tāpēc veidojās tādi puslegāli bērnu pieskatīšanas centri,» atceras Regīna. Pēc kāda laika vecāki, kuru bērnus Regīna pieskatīja, sākuši kūdīt audzinātāju, ka vajag dibināt savu bērnudārzu. Sākumā dārziņš darbojies lielā šaurībā citviet, bet pirms trim gadiem mājvietu radis Ģertrūdes ielā.
Prasības šādas iestādes atvēršanai ir bargas - uz noteiktu bērnu skaitu jābūt noteiktai platībai, atbilstošām tualetes telpām ar izlietnēm un podiņiem, dušai, ģērbtuvēm, ēdināšanas blokam. Audzinātājām jābūt ar augstāko pedagoģisko izglītību, kas diemžēl nav nepieciešams rotaļu centros, kur, lai gan definēts, ka bērnus pieskata tikai pāris stundu dienā, lielākoties mazie uzturas visu dienu.
«Esmu saskārusies ar to, ka šādos centros audzinātājas nodarbina nelegāli, ēdienu bērniem piegādā no tuvējās kafejnīcas, apgalvo, ka notiek apmācība, lai gan viņiem nav tiesību to darīt,» stāsta Regīna un atklāj, ka Latvijas Privāto pirmsskolu biedrība jau ilgāku laiku cīnās par to, lai arī rotaļu centriem tiktu noteiktas stingrākas prasības attiecībā uz bērnu drošību, veselību, apmācību un citām lietām.