Šāds iespaids, kas dažkārt cirkulē mūsu sabiedrības sadzīviskajās sarunās, nereti tomēr liecina nevis par patriotismu, bet provinciālismu. Statistika liecina, ka 2010. gada deviņos mēnešos, salīdzinot ar šo laika posmu 2008. gadā, reģistrētā emigrācija pieaugusi vairāk nekā par trešdaļu. Neapšaubāmi ir daudzi satraucoši, pat traģiski stāsti par izceļošanas dēļ sašķeltām ģimenēm, par vecākiem, kas spiesti doties peļņā, savus bērnus atstājot vecvecākiem vai aizbildņiem. Lai viņiem veicas un ģimenes atkal savienojas!
Lielai Latvijas iedzīvotāju daļai straujais dzīves kvalitātes kritums ir radījis negaidītus pārbaudījumus, ne tikai piedāvājis, bet pat piespiedis meklēt risinājumus, pakāpeniski veidojot jaunu, cīnītāju paaudzi. Cilvēks, kurš, saskaroties ar finansiālām problēmām paša mājās un neredzot iespējas tās atrisināt uz vietas, negaida, kad iegrims trūkuma purvā vēl dziļāk, bet atrod darbu ārvalstīs, tādējādi atrisinot grūtības un varbūt vēl nopelnot sava mazā biznesa sākšanai, iespējams, būtu pelnījis apbrīnu, nevis nožēlu.
Latvijas darba tirgus liecina, ka, neskatoties uz bezdarba problēmu, mūsu valstī pietrūkst profesionālu amata meistaru. Tieši strādājot savā nozarē ārvalstīs, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes, mūsu cilvēki varētu kļūt savā jomā konkurētspējīgāki gan pašmāju, gan ES darba tirgū.
Gan ārzemju darba pieredze, gan izglītība citu ES valstu augstskolās un apmaiņas programmu izmantošana tomēr dod ne tikai jaunas amata spējas un vēlamo izglītību, bet arī valodas prasmes un starpnacionālās komunikācijas pieredzi, kuras mums diemžēl ikdienā pietrūkst. Latvietis, kura spējas ir pieprasītas visā ES telpā, ir mūsu bagātība, nevis zaudējums, savukārt valstsvīriem šad tad derētu padomāt, kā mēs šo bagātību varētu likt lietā.