Jāatgādina, ka jūnijā tiesa nolēma neveikt Lembergam psihiatrisko ekspertīzi. Tagad viņš jau piedāvā valstij nodarboties ar cilvēku tirdzniecību - prasīt no Eiropas Savienības «vecajām dalībvalstīm» par darba meklējumos turp aizbraukušajiem «50, 70, 100 tūkstošus latu par katru cilvēku atkarībā no viņa kvalifikācijas». Taču skatīšanās uz pasauli pāri savai bodnieka letei un cenas birkas pielikšana jebkam viņam ir norma, nevis novirze.
Pat valsts drošība Lembergam ir tikai prece. «Aizsardzība - tas ir liels un sarežģīts bizness», tāpēc no NATO būtu jēga vienīgi tad, ja RAF ražotu bruņutransportierus, viņš maijā bija izrēķinājis. Arī attiecībās ar ASV esot jāņem piemērs no viņa: «Ja es braucu uz Rīgu, es ventspilniekiem vienmēr kaut ko atvedu.» Tāpat, «ja ārlietu ministrs krīzes laikā aizbrauc pie mūsu stratēģiskā partnera, viņam ir jāatved miljardi». «Savulaik, atgriežoties no PSRS Valsts plāna vai nozaru ministrijām Maskavā, es vienmēr kaut ko atvedu. Kaut vai 10 tonnas cinkotā skārda,» viņš lepojas. Ne tā, kā prezidents Valdis Zatlers tagad - «mūsu vadonis aizbrauca uz ASV un atgriezās, taču neviens nezina, ko viņš mums ir atvedis», sūkstās apdalītais Puzes vadonis.
Nav grūti uzminēt, kādu «cinkoto skārdu» Lembergam tagad vajag no Dombrovska un viņa partijas. Ventspils bodniekam vai elpa aizraujas no ES fondu miljoniem - «nekad nav bijis tā, ka, ieguldot tikai 10% no projekta vērtības, 90% var saņemt kā dāvinājumu», viņš aprīlī elsoja par šābrīža «unikālajām iespējām». JL viņam noderētu arī kā atsvars gan «Ventspils oponentu» sponsorētajam Saskaņas centram, gan konkurējošās Rīgas ostas jaunajam priekšniekam Aināram Šleseram. Taču, tāpat kā lielvalstīm savulaik, hūtainajam milzim draugu nav, ir tikai andele, un diezin vai premjerministram lon kļūt par krāmu viņa tirgū. Valdībai Lemberga glaimi ir bīstamāki par viņa lamām, kā to labi zina dažs labs Dombrovska priekštecis amatā.