septembrī atgriežoties atpakaļ Eiropā - Berlīnes Artist Studio of Elmgreen&Dragset, divu skandināvu mākslinieku viesmīlīgajā galerijā, kur kopā ar performancēm un instalācijām notiks grāmatas The Watermill Center - A Laboratory for Performance: Robert Wilson Legacy pasaules atvēršanas svētki. Jaunā izdevuma 360 lappusēs un 400 attēlos apkopota Roberta Vilsona izveidotā mākslinieku centra The Watermill Center/Ūdensdzirnavu centrs 20 gadu darbība.
Bet jau nākamās dienas vakarā Roberts Vilsons kopā ar komponistu Lū Rīdu un citiem saviem draugiem uzstāsies Ņujorkas publiskajā bibliotēkā, turpat, kur 1969. gadā pie ieejas sēdēja Polārlācis un aicināja apmeklēt vienu no Roberta Vilsona pirmajām izrādēm The King of Spain.
Vēl pēc dienas Roberts Vilsons ver vaļā izstādi Ņujorkas Paula Cooper Gallery (NY, 147 Spring Street Loft, izstāde turpinās līdz 29. oktobrim) un vēl pēc divām dienām Bruklinas Mūzikas akadēmijā, nu jau patiešām savas dzimšanas dienas vakarā, Roberts Vilsons to svin kopā ar Berlīnes teātrī Berliner Ensemble iestudēto Bertolda Brehta Trīsgrašu operu, kas tiek pirmo reizi izrādīta otrpus okeānam Ņujorkas festivālā Next Wave Festival. Vilsona svētku izskaņa notiks Parīzes rudenī - ar vienu no jaunākajām režisora izrādēm - Franka Vedekinda «monstra traģēdiju» Lulu, kas arī iestudēta Berlīnes teātrī Berliner Ensemble.
Atvēlēt ilgāku laiku
Pusotrā nedēļā satilpinātie notikumi dažādās pasaules pilsētās ir režīms, kādā Roberts Vilsons ir strādājis un dzīvojis gadu desmitiem, radot izrādes, kas notiek lielā palēninājumā un kuru piedzīvošanai ir jāatvēl ilgāks laiks - trīs, piecas, septiņas stundas, visbeidzot septiņas dienas. «Dabā viss notiek lēni,» saka Vilsons, «saules ceļš līdz norietēšanai, puķes uzziedēšana, un manas izrādes arī.» Laika atvēlēšana palīdzēja viņam bērnībā pārvarēt stostīšanās problēmu, kas viņu bija izolējusi no citiem cilvēkiem, iemetot vientulībā. «Tu pamēģini atvēlēt runāšanai ilgāku laiku,» teikusi skolotāja. Roberts Vilsons sācis runāt lēnāk, un stostīšanās pazudusi. Vēlāk parādoties neparastam komunikācijas talantam, Vilsons spēja sarunāties un palīdzēt cilvēkiem, kuriem citi nespēja - bērniem ar dažādiem attīstības traucējumiem, kurlmēmiem, autistiem. Un pat veselai slimnīcas zālei ar mākslīgās elpināšanas aparātos ieslēgtiem cilvēkiem, uzrunājot viņus ar gaismas signāliem, caur enerģiju. Vilsons atvēlēja laiku, lai sarunātos ar cilvēkiem, ar kuriem citi nespēja.
Šis citādais komunikācijas veids, skatīšanās un sarunāšanās veids, pasaules uztveres veids kopā ar citādiem cilvēkiem ienāca arī Vilsona darbos, radot teātrī nekad neredzētus attēlus, pārsteidzošas kombinācijas, iepriekš neprognozējamas norises. Cilvēki, kas šos darbus skatījās, dēvēja tos par sapņiem, bet Luijs Aragons, noskatījies Roberta Vilsona gandrīz astoņas stundas ilgstošo klusuma operu Kurlā skatiens Parīzē 1971. gada vasarā, žurnālā Les Lettres franᅢᄃaises publicēja vēstuli savam mirušajam draugam, sirreālistu teorētiķim Andrē Bretonam - «mēs esam piedzīvojuši nākotni», ierakstot Vilsona teātri sirreālistu mantinieku sarakstā. Tieši zemē, kurā tiek dievināts rakstītais vārds, Francijā, Vilsona vizuālais teātris saņēma viscienījamāko kultūras cilvēku rokasspiedienu, četrdesmit piecas minūtes stāvovācijas un gandrīz mēnesi no vietas Kurlā skatiens tika rādīts pilnībā izpārdotā skatītāju zālē ar pāri par 2000 skatītāju vietām.
Talants apvienot
Līdzās estētiskajām novitātēm, ar kurām Vilsons ir uzrakstījis jaunākās mākslas vēstures zelta lappuses, māksliniekam piemīt liels cilvēcisks talants - apvienot cilvēkus, kas bez Vilsona vienā notikumā nekad nebūtu satikušies. Nešķirojot cilvēkus ne pēc rases, ne intelektuālā līmeņa, ne finansiālā stāvokļa, nojaucot šīs reālās pasaules robežšķirtnes. Apturot policistu, kas uz ielas sita kurlmēmu nēģeru zēnu, adoptējot puiku un kopā ar viņu, cilvēku, kas domā nevis vārdos, bet attēlos, sākot veidot izrādes. Pārdodot Metropolitēna operā biļetes uz Einstein on the Beach un blakus nosēdinot skatītājus, kas spējīgi samaksāt 2000 dolārus, ar divu dolāru biļešu īpašniekiem.