Agnese Priede. Šādas vadlīnijas top pirmo reizi, līdz šim tādu nav bijis. Lielā mērā vadlīnijas top tādēļ, ka kopš 2004. gada mums ir Natura 2000 - īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (ĪADT) tīkls. Un mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka nepietiek tikai ar šo teritoriju robežu iezīmēšanu, ir jāveic degradēto biotopu atjaunošanas darbi, kas prasa noteiktas zināšanas. Ir arī noteikti daži biotopi, piemēram, zālāji un virsāji, kas ir pilnībā atkarīgi no tā, kā tie tiek apsaimniekoti.
Juris Jātnieks. Vienotas pieejas, kā apsaimniekot biotopus, līdz šim nav bijis. Tas arī ir galvenais iemesls, kas mudināja apkopot 20 gadu dabas vērtību saglabāšanas, apsaimniekošanas un atjaunošanas pieredzi Latvijā, kā arī salīdzināt ar to, kā tas tiek darīts citās valstīs līdzīgos klimata apstākļos. Vēlos uzsvērt, ka tik pilnīgas vadlīnijas Eiropas nozīmes biotopu apsaimniekošanā vēl nav nevienai Eiropas Savienības dalībvalstij. Mūsu izstrādātās vadlīnijas būs pieejamas arī angļu valodā.
Par cik biotopiem Latvijā mēs runājam, un kādas ir to galvenās grupas?
A.P. Šoreiz mēs koncentrējāmies tikai uz sauszemes un saldūdens biotopu apsaimniekošanu, nepieskaroties jūras biotopiem. Ir 58 sauszemes un saldūdens biotopu grupas, piemēram, augstie purvi, staignāji, meži, pelēkās kāpas, zālāji utt. Katram biotopu veidam ir nepieciešama sava apsaimniekošanas pieeja.
Kas ir galvenais, ko paredz vadlīnijas?
A.P. Vadlīnijām būs rekomendējošs raksturs, tās nevienu nepiespiedīs kaut ko darīt. Tajās tiks raksturotas galvenās ar biotopiem saistītās problēmas. Tad šīm problēmām vadlīnijas piedāvā konkrētus risinājumus, kas balstīti uzkrātajā pieredzē, kā arī citu valstu praksē. Mēs esam izdalījuši galvenās biotopu grupas, kur katrai no tām ir savas apsaimniekošanas metodes - piekraste, saldūdeņi, zālāji, meži, purvi, atsegumi un alas. Vissarežģītākā ir biotopu apsaimniekošana gadījumos, kad biotops ir stipri degradēts, piemēram, iztaisnotas un grāvjos pārvērstas upes, pilnībā iznīcināts zālājs, ierīkojot aramzemi, nosusināts purvs vai ar mežu aizaudzis virsājs. Jāatceras, ka vadlīnijās runa ir par teritorijām, kur primāra ir dabas aizsardzība, nevis saimnieciskā darbība.
J.J. Jāpiebilst, ka tieši purvu biotopu apsaimniekošanā un atjaunošanā mums Latvijā ir liela pieredze. Pirmie šādi atjaunošanas darbi aizsākās jau 1997. gadā. Tā ka droši varam teikt, ka mitrāju apsaimniekošanā, tostarp atjaunošanā, no mums varēs mācīties arī citas valstis, kas atrodas tādā pašā klimatiskajā reģionā.
Kura biotopu grupa ir visvairāk apdraudēta un prasa vislielākos apsaimniekošanas resursus?
A.P. Tie noteikti ir tā dēvētie daļēji dabiskie biotopi, piemēram, zālāji un virsāji. Viena no lielākajām problēmām ir saistīta ar privātīpašniekiem piederošo zālāju apsaimniekošanu.
Kas par to teikts vadlīnijās?
J.J. Lai nodrošinātu labvēlīgu zālāju apsaimniekošanu, vismaz reizi gadā tie ir jānopļauj un zāle jānovāc no pļavas vai jānogana. Tas ir galvenais. Vadlīnijās detalizēti aprakstām, kā panākt labāko apsaimniekošanas rezultātu atšķirīgās pļavās, piemēram, upju palienēs vai sausos zālājos. Lauku atbalsta dienests piedāvā zālāju īpašniekiem pieteikties atbalsta maksājumiem par zālāju apsaimniekošanu. Veselas diskusijas vērts gan būtu jautājums, cik šie atbalsta maksājumi ir motivējoši, jo daudzviet tie neatbilst ieguldījumiem, kas nepieciešami zemniekiem dabisko, bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanai.
A.P. DAP veic monitoringu, lai sekotu līdzi dabisko zālāju stāvoklim. Jāteic, ka tā ir strauji izzūdoša ekosistēma. Tās pastāvēšana, izskatās, ir vien pāris desmitgažu jautājums.
Taču, kā noprotu, vadlīnijas šo situāciju nerisina. Ko darīt ar tiem īpašniekiem, kuri sev piederošos zālājus atstāj novārtā?
J.J. Vadlīnijas ir apsaimniekošanas gudrība - tās nav represīvas. Mēs vēršamies pie zemju īpašniekiem un apsaimniekotājiem. Tomēr pagaidām efektīvākais veids, kā motivēt cilvēkus apsaimniekot zālājus, ir jau minētie atbalsta maksājumi. Jā, protams, ne visi īpašnieki tiem piesakās, bet tas ir stāsts par šo maksājumu lielumu, cik tas ir motivējošs.
Vai visu izzūdošo biotopu atjaunošana ir nepieciešama, vai ieguldītie līdzekļi un darbs nes cerēto atdevi?
A.P. Labs jautājums. Mums ir jābūt pietiekami gudriem, lai neieguldītu miljonus, cenšoties atjaunot kaut ko neatjaunojamu. Arī par to tiek runāts vadlīnijās. Vispirms būtu jāiegulda vērtīgākajās teritorijās, kur pēc visām pazīmēm sagaidāms labs rezultāts.
Cik izmaksāja vadlīniju tapšana, cik cilvēku tajā bija iesaistīti, un kad tās būs gatavas?
J.J. Vadlīnijas būs gatavas nākamā gada pirmajā pusē. Tās top Eiropas Savienības LIFE programmas ietvaros un izmaksāja ap 400 000 eiro, no kuriem puse bija Latvijas valsts līdzfinansējums. Projektā mēs strādājām 12 cilvēku, taču uz līguma pamata kā ārpakalpojumu sniedzēji tika iesaistīti daudzi eksperti - gan no vides aizsardzības nevalstiskajām organizācijām, gan augstskolu mācībspēki, arī cilvēki, kas praktiski strādā pie biotopu apsaimniekošanas un atjaunošanas. Liela daļa finansējuma izlietota apsaimniekošanas eksperimentiem dabā.
Pastāstiet, lūdzu, tuvāk par šiem apsaimniekošanas eksperimentiem!
A.P. Piemēram, bija interesants eksperiments pie Kalēju alas Gaujas Nacionālajā parkā. Šī ala ir nozīmīga sikspārņiem, bet to apdraud pārāk liela cilvēku interese. Izveidojām infrastruktūru, kas cilvēku plūsmu pārvirzīja uz turpat esošu citu, dabai mazāk nozīmīgu, bet apskatei pietiekami interesantu alu. Pie tās uzlikām lielākas kāpnes, izveidojām skatu laukumu. Tādējādi mums izdevās cilvēku plūsmu pārvirzīt.
J.J. Par šo rīcību saņēmām īpašu Eiropas Komisijas projekta uzraugu atzinību, jo rezultātu panācām nevis ar aizliegšanas vai sodīšanas metodēm, bet gudri izplānojot darbību.