Ar Māri Strazdiņu sazinos rakstveidā, bet kā Aigars Bāliņš savam darbiniekam izskaidro darba uzdevumus? Kā ievirza vēlamajā gultnē, ja padotais rīkojas nepareizi vai pārprot doto darba uzdevumu? Galu galā - kā nedzirdīgo aptur, ja viņš ātrā solī dodas pretējā virzienā?
Taču izrādās, pat abiem sadarbībā iesaistītajiem nepārzinot zīmju valodu, saprasties esot iespējams. Citādi jau Māris Strazdiņš Vidzemītē nestrādātu jau divpadsmit gadus.
Cerības nepiepildījās
Māris Strazdiņš dzimis 1983. gada oktobrī. «Deviņu mēnešu vecumā puika pārslimoja meningītu, pēc tam kļuva nedzirdīgs,» stāsta Māra mamma Anita Strazdiņa, kuru esmu aicinājusi uz sarunu kā starpnieci saziņā ar Māri.
Kad Māris vēl bijis maziņš, mamma cerējusi, ka dzirde nezudīs pilnībā, taču cerības nav piepildījušās. Mārim piešķirta 3. invaliditātes grupa.
Anita atzīst, ka pilnībā zīmju valodu viņa nepārvalda, tomēr ar dēlu labi saprotas. Māris iemācījies saprasties ar savu brāli, kuram nav dzirdes problēmu, arī draugu un paziņu jaunajam vīrietim netrūkst. Internetā ar tiem cilvēkiem, kuri zīmju valodu nezina, viņš sazinās rakstveidā. Savs paziņu loks Mārim izveidojies ar tiem cilvēkiem, kuriem līdzīgas problēmas, - Rīgas Nedzirdīgo bērnudārzā Māris sācis iet jau četru gadu vecumā, bet no astoņu gadu vecuma mācījies Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātskolā.
No internātskolas gan Anita savu dēlu izņēmusi, kad puikam palicis deviņpadsmit gadu, - bažījusies, ka neaiziet neceļos, nesāk draudzēties ar apšaubāmas uzvedības jauniešiem. «Te, laukos, es tomēr jutos drošāka par dēlu,» atzīstas Anita Strazdiņa.
Atgriežoties no Rīgas, Māris uzreiz meklējis darbu. Viņu darbā pieņēmis Vidzemītes vadītājs Aigars Bāliņš. «Sākumā visādi gāja. Kad bija jāsabar, dusmīgi kratīju ar pirkstu,» tagad jau smej Aigars. Toreiz lauku saimniecībā strādājis vēl viens nedzirdīgs puisis, bet tagad šis puisis pārcēlies uz Rīgu. Māris palicis laukos. «Tāds riktīgs čalis bija, ar visiem jauna puikas gājieniem,» neslēpj darba devējs Aigars. Tomēr Māris apzinīgi veicis savus pienākumus.
Pats darbu meklē
Māris saimniecībā veic visdažādākos darbus. «Ja vajag, strādā fermā, salabo to, kas saplīsis. Ja vajag - darbnīcā dzelžus skrūvē, kaut ko sametina vai nokrāso. Dara visu, ko prot un ko negrib darīt citi, viltnieki tādi. Bet tie darbi ir jāpadara, un Māris grib strādāt. Viņš pats meklē darbu, ko padarīt,» savu padoto raksturo Aigars Bāliņš.
Kad darbs padarīts labi, Aigars Māri slavē - draudzīgi uzsit jaunajam puisim pa plecu, un tagad jau uzslavas Māris izpelnoties daudz biežāk nekā rājienu.
Taujāju, kāda bijusi Aigara Bāliņa motivācija, darbā pieņemot absolūti nedzirdīgu cilvēku? «Par Māra problēmu biju informēts. Es pazinu viņa vecākus, zināju, ko Mārim tēvs bija iemācījis. Pazīstams cilvēks,» teic Aigars.
Māra Strazdiņa tētis aizgājis viņsaulē pirms deviņiem gadiem. Mamma Anita stāsta - vīrs bijis tas cilvēks, kurš abiem dēliem iemācījis tās prasmes, kas lauku vidē nepieciešamas katram kārtīgam vīrietim. «Nesen mājās Māris izjauca traktoru, bet vai to saliks - nezinu gan. Tad jau redzēsim. Tēvs Māri mācīja ar dzelžiem strādāt, vēl šodien atceros, lai gan tas bija tai gadā, kad vīrs aizgāja viņsaulē. Pavasarī viņš pasauca abus dēlus un teica, lai skatās, kā pareizi traktoru izjaukt, jo vairāk to parādīt nevarēs. Toruden vīrs arī aizgāja,» skumjo brīdi atceras Anita.
Lai kā puisim gribētos, pie lauksaimniecības tehnikas stūres Māris sēsties nedrīkst, pat ne motorzāģi ņemt rokās. «Māris ir samierinājies ar savu problēmu, zina, ko drīkst darīt, ko nedrīkst, un ir pielāgojies. Mums nav problēmu. Ja kaut ko nevar man izskaidrot, tad uzraksta,» stāsta Anita Strazdiņa.
Kopā uz Peipusu
«Mēs te neviens neesam zīmju valodas speciālisti, bet, ja grib saprasties, saziņas veidus var atrast,» strikti teic Aigars Bāliņš. Viņš stāsta, ka darbavietā Mārim ir kāds gados vecāks kolēģis Valdis, ar kuru jaunais puisis saprotas vislabāk. «Viņi runājas katru dienu,» novērojis Aigars.
Arī pārējie darbabiedri esot atraduši savus paņēmienus, kā Mārim «likt sadzirdēt». Pats priekšnieks ar Māri vislabāk saprotas, kad abi brauc makšķerēt - tas ir jaunā vīrieša lielākais vaļasprieks. «Māri bieži paņemu līdzi makšķerēt, esam kopā braukuši arī uz Peipusa ezeru. Kad ir runa par zivīm, saprotamies ļoti labi,» pasmaida Aigars.
«Māris ir apmierināts ar savu darbu Vidzemītē, kolektīvā viņu uzņēma ļoti labi. Paldies darba devējam Aigaram Bāliņam, ka viņš uzticējās,» pieteikuma vēstulē projektam Novērtē to, kas tev ir rakstīja Māra mamma. Satiekoties klātienē, Anita vēlreiz apliecina - ar Māra iespēju strādāt ģimene ir ļoti apmierināta, un ne tikai finansiālu apsvērumu dēļ, jo jaunam cilvēkam ir būtiski arī atrasties starp cilvēkiem, nedzīvot tikai mājās.
Nav noslēpums, kuras laukos strādājošajiem un viņu darba devējiem ir tās skaudrākās problēmas. Dzirdes trūkums, kā liecina Vidzemītē strādājošo pieredze, nav ne tā asākā, ne aktuālākā problēma. «Ja vēlas strādāt un saprasties, problēmu nav,» uzsver A. Bāliņš.