Katru gadu atkārtojas viens un tas pats - vispirms ministrijas tiek aicinātas iesniegt papildus nepieciešamo līdzekļu pieprasījumus, bet, kad tas izdarīts, finanšu ministrs un parasti arī valdības galva metas publiski izsmiet savus kolēģus it kā par pārāk lielo apetīti, nejēdzot, ka problēmas pamatā bijusi vien pašu nespēja definēt iespējamo vēlmju pieļaujamās robežas.
Tieši ap šo laiku jau pirms pāris gadiem toreizējais finanšu ministrs Andris Vilks šausminājās, ka ministriju pieprasījumi pēc papildu finansējuma astoņas reizes pārsniedz reālās fiskālās iespējas. Tagad dzirdam premjeri satraukti paužam, ka līdzekļu pieprasījumi jaunajām politikas iniciatīvām ir sasnieguši vairāk nekā 500 miljonu eiro un ka šāda situācija valsts budžeta izstrādes gaitā atkārtojoties ik gadu. Kas tie par bezspēcības apliecinājumiem no to cilvēku puses, kuriem dota vislielākā noteikšana par valsts naudas lietojumu!? Ja šī hroniskā problēma ir tik labi zināma - risiniet to! Žēlošanās par citu pārāk lielajām vēlmēm ir apliecinājums vienīgi jūsu pašu nespējai vadīt šo valstiski svarīgo procesu.
Ir pilnīgi bezjēdzīgi veidot vēlmju sarakstus, pirms zināmas reālās iespējas. Arī mēs taču indivīdu līmenī nerēķinām detalizētas izmaksas savām sapņu pilīm, skaidri zinot, ka naudas tam nebūs. Bet valdība jau ilgstoši rīkojas tieši tā. Ierēdņi, saņēmuši attiecīgu politisko uzdevumu, mēnešiem ilgi rīko plānošanas apspriedes, detalizēti kalkulē vajadzību jeb, kā tagad moderni teikt, jauno politisko iniciatīvu izmaksas, lai beigās par to visu visaugstākajā līmenī kāds publiski paņirgātos. Daudzu desmitu speciālistu darbs ik gadu tiek veikts pilnīgi bezjēdzīgi. Meklējat iespēju ietaupīt valsts naudu? Lūk, tā ir!
Kāpēc vispirms nevar definēt, cik lieli līdzekļi nākamajā periodā būs pieejami katrai no prioritārajām un neprioritārajām jomām, un tikai tad lūgt detalizētus aprēķinus vajadzībām, kas par atvēlēto naudu īstenojamas?
Kādai mediju ziņai redzēju politiķu pausto vēstījumu ietekmētu virsrakstu «Atgriežas treknie gadi: ministrijas prasa pusmiljardu». Muļķības. Tas ir nevis straujas izaugsmes atjaunošanās, bet gan vadības atslābuma rādītājs. Pats fakts, ka daudzās jomās nepieciešami papildu līdzekļi, vēl neliecina par izšķērdību. Skaidrs, ka absolūts vairākums papildu finansējuma pieprasījumu, ko gatavojušas ministrijas un citas institūcijas, ir aktuāli. Ja ir iespējas tos īstenot. Bet, ja nav... atkārtošos, kāda jēga prasīt aprēķinus, šķērdējot tam naudu un tracinot gan attiecīgajās jomās strādājošos, gan sabiedrību kopumā?