Patiesībā jebkura Ibsena luga - pat šī, kurā nav noslēpuma, gruzdošu psiholoģisku zemdegu kā citkārt, - sniedz gana lielas iespējas visdažādākajām interpretācijām. Ne velti doktors Stokmanis esot bijusi viena no mīļākajām modernās krievu aktierskolas pamatlicēja Staņislavska lomām.
Sabiedrības labums
Taču Deičs izvēlējies iestudēt lugu «kā stāv», tikai ar dažām detaļām - kā dators, printeris, videokamera ar projektoru -, norādot, ka šoreiz darbība risinās mūsdienās (scenogrāfa Ivara Novika funkcionāls skatuves iekārtojums). Stāsts par doktoru, kurš sanatorijas pilsētiņas ūdenī atklāj piesārņojumu, un viņa brāli pilsētas mēru, kurš aptver, kādu skādi atklājums nodarīs visai pilsētai, patiesi varētu norisināties arī šodien, 130 gadu pēc lugas uzrakstīšanas. Ne tikai ekoloģiskā fona, bet arī «politikas bīdīšanas» mehānisma dēļ. Jo Deičs atmasko nevis politikāņu intrigas, bet mehānismu, ar kuru sabiedrības apziņā tiek veikta tāda kā patiesības kastrācija, manipulācija, pēc kuras acīmredzama patiesība kļūst... apšaubāma, demokrātiski izdiskutējama, visbeidzot - pasludināma par kaitīgu un pat noliedzama. Protams, metodes mēdz būt arī rafinētākas, kā izrādē redzamās, kur Stokmanim vispirms liedz izteikšanās iespējas, tad provocē uz histēriskām runām, visbeidzot piekauj, izraida no sabiedrības, atņem viņa ar lielām pūlēm iegūto sabiedrisko stāvokli, pat mieru mājās. Izrādes «vienkāršība» un šķietamais viennozīmīgums, ja zem tās parakstījies tāds režisors kā Felikss Deičs, kuru allaž interesējusi sarežģītā cilvēka daba, manuprāt, ir skaidrs režisora nolūks pievērst uzmanību tieši tiem lugas aspektiem, kuri arī izcelti. Šī nav komplicēto raksturu galerija vai iekšējās cīņās saplosītu varoņu arēna, bet nopietni jautājumi, kurus varētu iekļaut «politiķa standartā» - kas īsti ir «sabiedrības labums», un vai tiešām patiesības mēdz būt vairākas?
Par stulbo vairākumu
Izrādes konceptuālo shematismu ar miesu apaudzē aktieri. Izvēle pretstatīt Tālivaldi Lasmani godīgā brāļa, talantīgā zinātnieka lomā Jura Žagara šarmantajam nelietim «no valdības» ir trāpījums naglai uz galvas (diemžēl pilsētas mēra lomā neesmu redzējusi Agri Māsēnu). Toms Stokmanis Lasmaņa ādā ir neviennozīmīga figūra. Viņa pašsaprotamā patiesības un brīvības vajadzība iet roku rokā ar selektīvās Darvina evolūcijas teoriju, attiecinot to uz cilvēkiem. Lasmanis šai lomā neko nesludina, viņš kļūst gan nožēlojams, gan nervozs, gan nepatīkams, cauri tam visam, arī apjukumam, pat tādam kā gara vājumam, saglabājot neticami veselīgu «oderi» - drosmi. Drosme ir tas, ko Deičs līdz ar aktieri ierauga šajā varonī un kuras pietrūkst šodienas politiskajā vidē. Ibsena biogrāfs Ārne Tērnkvists apgalvo, ka luga Tautas ienaidnieks, kuras iestrādes Ibsens kādu laiku bija glabājis atvilktnē, radās kā atbilde uz dramaturga izcilās lugas Spoki sabiedrisko noraidījumu. Tā, kā jūtas doktors Stokmanis, sabiedrības acīs no taisnības cīnītāja pārtopot «tautas ienaidniekā», apmēram jutās Ibsens pēc kņadas ap «netikumīgajiem» Spokiem. Tieši tādēļ tik negaidīta un cilvēciski saprotama ir Stokmaņa - sirsnīgā demokrāta «ar plašiem uzskatiem» - pārvēršanās elitārisma un inteliģences aristokrātisma sludinātājā, kurš vēršas pret stulbo vairākumu, kas «ir patiesības un brīvības bīstamākie ienaidnieki mūsu valstī». Kā lai šai brīdī neatceras, piemēram, tautas iemīļoto komponistu Imantu Kalniņu, kurš TV intervijā apgalvoja, ka vairākums nav nobriedis īstenai demokrātijai. Būdams dabaszinātnieks, Stokmanis salīdzina cilvēku «materiālu» ar dižciltīgām un nedižciltīgām suņu šķirnēm, lai gan tolaik modernais sociāldarvinisms Ibsena daiļradē nav izpaudies tik koši kā viņa zviedru kolēģim Augustam Strindbergam (sk. Jūlijas jaunkundzi). Savā ziņā man šķiet jautri, ka daži recenzenti tieši šajos Stokmaņa uzskatos ieraudzījuši to neērto patiesību, kam baidāmies paraudzīties acīs.
Sirsnīgie nevaroņi
Savukārt Jura Žagara pilsētas mērs Pēteris Stokmanis ir ne tikai izskatīgs - viņš prot turēt sevi rokās un apvienot cilvēkus. Izcils vadonisma paraugs. Tomēr aktieris pieļauj tikko manāmu komisku deformāciju - viņa varonis ir drusku kokains, plastika - kā ejot pāri šaurai laipai. Piesardzīga. Sirsnīgums, kas nav noslēpjams abu brāļu attiecībās pirmajā ainā, dīvainā kārtā Žagara Pēterī saglabājas līdz pat izrādes beigām, kad viņš tautas sapulcē brāli ir faktiski iznīcinājis. Tāds nu viņš ir - divdabis.
Izrādes «pārnesums» uz mūsdienām gan dažbrīd neveikli buksē. Un pat ne ainā, kur, datoram klātesot, tiek runāts par rakstu manuskriptiem, bet dažās pārlieku taisnprātīgās epizodēs. Piemēram, kad Stokmaņa meita Petra atsakās tulkot Tautas Vēstnesim angļu stāstu tāpēc, ka tajā, lūk, nenotiek tā kā realitātē un to publicēt medijā būtu nelāgi meli, tas tomēr izskatās ērmīgi, jo runa taču vairs nav par patiesību, bet literatūru. Ingai Siliņai Petras lomā uzdevums ir būt gaišai un labiņai, ko viņa arī veic, tomēr šajā epizodē Imanta Strada iemīlējies redaktors Hovstā ir pievilcīgāks, lai gan lugas un izrādes beigās viņa korumpētība un nodevīgums jau sasniedz groteskas robežas.
Ibsena varoņi allaž centušies pēc divām lietām - patiesības un brīvības. «Ibsena brīvības ideju nav iespējams pārtulkot ne tirgus ekonomikas, ne sociālistiskās kategorijās,» uzsver Tērnkvists. Jo tas ir eksistenciāls jēdziens. Lai cik doktors Stokmanis būtu traks, lai cik nelaimīgs beigās viņš būtu, saprotot, ka «visstiprākais palaikam ir tas, kas ir viens», viņš ir sapratis kaut ko daudz nozīmīgāku par robusta apziņas manipulācijas mehānisma darbību.