Grūti gan būtu iedomāties šo triju valstu iestāšanos NATO un ES, ja šeit pastāvētu nopietni draudi žurnālistu darbam. Diemžēl no Baltijas uz austrumiem, kur nu jau vairākus gadus atrodas abu minēto organizāciju austrumu robeža, vērojama pilnīga cita aina un Krievija ierindota starp «represīvākajām un žurnālistiem bīstamākajam valstīm pasaulē». Līdzīga aina vērojama arī otrā kaimiņvalstī Baltkrievijā. Saprotams, ka atrašanās līdzās abām valstīm, kā arī ciešie un, iespējams, nākotnē dažādu politisko spēku iecerētie vēl tuvākie savstarpējie kontakti atstāj vietu bažām par politisko procesu gaitu Krievijā un Baltkrievijā. Tās gan nebūt nav vienīgās ar nopietno kaiti sirgstošās valstis pasaulē. Šajos rādītājos mūsu kaimiņiem nākas atrasties līdzās tādām valstīm kā Kubai, Ekvatoriālajai Gvinejai, Ziemeļkorejai, Turkmenistānai un Uzbekistānai. Pagalam neglaimojošā kompānijā, kas, par laimi, atrodas pietiekami tālu no Baltijas.
Laikos, kad televīzijas un internets spēj pārvarēt teju vai itin visas robežas, par šķietami nesaprātīgiem varētu būt uzskatāmi centieni ierobežot mediju brīvu darbību, taču minētais Freedom House pētījums parāda, ka viss notiek gluži pretējā virzienā. Ir valstis, kas pavisam neraizējas, kādu vietu savā pētījumā tām atvēlēs minētā organizācija. Kāpēc lai ņemtu vērā Freedom House ekspertus, ja mērķis ir savas pastāvošās varas nosargāšana, kas allaž tiek motivēta ar tālredzīgām rūpēm par tautas vairuma interešu sargāšanu. Kā apstiprinājums šīm rūpēm dažreiz seko kaut kas tik odiozs kā lēmums par prezidenta pilnvaru piešķiršanu kādai personai uz visu tās mūžu. Tiek izdomāti dažnedažādi nosaukumi kā, piemēram, suverēnā demokrātija Krievijā. Tas gan nenozīmē, ka Freedom House kritizētajās valstīs būtu pavisam likvidētas tādas tautas tiesības kā piedalīšanās dažādās vēlēšanās. Par šādu soli neizšķiras pat paši rūdītākie režīmi. Vēlēšanas, protams, notiek, un tajās piedalās pat politiskie oponenti. Ir arī žurnālisti, no kuriem lielākā daļa tomēr pārstāv valsts kontrolētos un stingrā pakļautībā turētos medijus. Pārējo iespējas uzrunāt sabiedrību ir palikušas pavisam minimālas, un pat tad režīmi bieži vien nespēj atturēties no represijām pret nekontrolētajiem žurnālistiem. Krievijā tās suverēnā demokrātija nespēja paciest ilgāku laikrakstā Novaja gazeta strādājošās Annas Poļitkovskas darbību, un žurnāliste tika brutāli nogalināta. «Prese tur tiek izmantota par valdošās iekārtas mikrofonu, iedzīvotājiem ir stingri ierobežota piekļuve objektīvai informācijai un domstarpības tiek risinātas ar ieslodzījuma, spīdzināšanas un citu represīvu metožu palīdzību,» norāda Freedom House. Un tas vēl nebūt nav viss arsenāls preses brīvības ierobežotāju rokās. «Labus» rezultātus parasti dod arī ārvalstu žurnālistu darba ierobežošana vai pat pilnīga apturēšana, vienkārši neielaižot viņus valstī. Pēc pirmā Čečenijas kara šis paņēmiens atkal tika likts lietā, un iebraukšana Krievijas Federācijā tika liegta vairāku valstu žurnālistiem. Un šķiet, ka mērķi «lielajiem cenzoriem» izdevās sasniegt - karš beidzās pilnīgā starptautiski informatīvā izolētībā. Kurš gan tagad Eiropas Savienībā kaut ko tādu vairs atceras? Ko nu par tik seniem notikumiem, ja pat Krievijas un Gruzijas piecas dienas ilgušais karš ir pazudis straujajos dažāda mēroga notikumos. Vai TV skatītāji Latvijā un citās ES valstīs pievērsa uzmanību tam, ka ārzemju žurnālisti varēja strādāt tikai gruzīnu pusē, bet krievu kontrolētā Dienvidosetija viņiem palika slēgta? Protams, par to nejautāja, un tas ļāva Kremļa kontrolētajiem medijiem apgalvot, ka gruzīnu armijas uzbrukumā bojā gājuši vairāk nekā divi tūkstoši Chinvali civiliedzīvotāju. Visai dīvainā kārtā tur tika ielaista tikai viena BBC filmēšanas grupa, kas ārkārtīgi nepārliecinošā veidā atkārtoja Krievijas oficiālo viedokli. Cik liela nozīme ir tam, ka krievu kinodokumentālista Andreja Ņekrasova un viņa mirušās sievas Olgas Konskas kopīgā filma «Krievu valodas stundas» soli pa solim atsedz patiesību par karu Dienvidosetijā? Tajā redzams, ka pilnībā ir iznīcināti gruzīnu ciemati - tā, lai nevienam tur nebūtu iespējams atgriezties uz dzīvi, un arī tas, ka Chinvali tikpat kā nav iespējams satikt osetīnu ģimeni, kam tur būtu gājuši bojā radinieki. Šo filmu daudzi cilvēki Eiropā vienkārši neredzēs. Drīzāk jau tādas pamācošas intervijas, kurās Krievijas premjers Putins sēž iepretim pārlieku kautrīgam vācu žurnālistam un uzstājīgi vaicā: vai nebija tā, ka gruzīni uzsāka uzbrukumu?