Gadiem ejot, stāstu nianses būtībā nekad nemainījās, tikai vēlāk, uz vecumu, viņa mazliet jauca notikumus, bet balss, atmiņas stāstot, vienmēr bija silta. Klausoties man šķita, ka Anna dāvanā saņēmusi mazliet vairāk nekā citi, ka viņas jaunībā viss bija daudz romantiskāk.
Annas tante ar Juri, kurš vēlāk kļuva viņas vīrs, iepazinās agrā pavasarī, marta vidū. Abi bija jauni un traki samīlējušies tā, ka «no mīlestības putukrējuma ārā vīdēja vien ausis». Tad, kad abi vēl dzīvojuši atsevišķi, kādu vakaru ap pusnakti Annas grāmatu lasīšanu pārtraucis zvans pie durvīm. Atvērusi durvis, viņa ieraudzīja, ka kāpņu telpā uzziedējuši ceriņi. Tā bija izrotāta, tikai pašu rotātāju Anna nekur nemanījusi. Ceriņu pušķis bijis arī pie pastkastītes. Tur viņu gaidījusi vēstule ar atzīšanos mīlestībā un labas nakts vēlējumiem. Miegs gan Annas tantei tonakt nav nācis. Nākamajā dienā Anna staigājusi pusaizmigusi, bet, tiklīdz satikusi Juri, sirsnīgi nomutējusi, piekodinādama, lai ceriņiem liek mieru, lai tie labāk zied un zaļo ārā, nevis novīst vāzēs. Juris to ņēmis pie sirds, un ilgu laiku Anna vispār nav saņēmusi nevienu ziedu. Tikai daudz vēlāk, kad Annas tante topošajam vīram uzticēja sava dzīvokļa atslēgas, kādu vakaru visa istaba bijusi rotāta ar pilsētas dobēs zagtām rozēm.
Daudzus gadus pēc kāzām abi ciemojušies pie vīra vecākiem laukos. Visu dienu līņājis, bijis drēgns un nemīlīgs laiks. Annas tante gatavojusi vakariņas, kad istabā ienācis vīrs un, neko nepaskaidrodams, palūdzis saģērbties siltāk, jo abi iešot ciemos. Anna iebildusi, ka tik vēlu gan nekur neies. Vīrs uzstājis, ka lieta nopietna, jāiet pie kaimiņa. Līdz kaimiņu vīram aiziet bijis tik vien, kā pāris soļu, bet ģērbušies tā, it kā gatavotos braukt uz Sibīriju. Vīrs Annu vedis pa īsāko ceļu cauri ābeļdārzam, kura tālākajā stūrī atradās nojumīte un turpat līdzās upīte. Anna, tikusi līdz nojumei, apstājusies, jo ap to bija iekurti mazi ugunskuri, uz galda saliktas dārza sveces, tējkanna un sviestmaizes. Tāds, lūk, skaists bijis gājiens «pie kaimiņa»!