Stāstot par plāniem pēc skolas beigšanas, Rīgas 3.vidusskolas 12.klašu skolēni visi kā viens uzsver, ka noteikti izglītosies augstskolā. Izkristalizējas trīs jomas, kurās vēlas studēt lielākā daļa no viņiem - valodas, jurisprudence un ekonomika. Topošā absolvente Annija Apsīte norāda, ka būtisks kritērijs studiju izvēlē ir iespējas iekļūt budžeta grupā un LU vadībzinību programmā, kur meitene gribētu mācīties, par valsts apmaksātajām vietām gaidāma sīva konkurence. Tomēr uz skolas biedra Kaspara Bukeļa piezīmi, ka viņa iecerētajā Latvijas Jūras akadēmijas kuģa vadītāju programmā ir 100% budžeta vietu, attrauc: «Mēģināšu nebūt tik izmisusi.»
Daļa jauniešu arī bakalaura grādu vēlas iegūt kādā ārzemju augstskolā. Piemēram, Mārtiņš Bremmers, kurš vēlas studēt medicīnu Vācijā, stāsta, ka viņu tur piesaista cerība, ka būs augstāks izglītības līmenis un labākas darba iespējas. Toties Una Lekuze grasās jurisprudenci studēt Ķīnā. Meitene jau apguvusi ķīniešu valodu un, lūgta ko pastāstīt, nober latvieša ausij nepierastu skaņu virknējumu. Trīs eksāmenus - angļu un ķīniešu valodā, kā arī matemātikā - Una jau nokārtojusi. Tagad jāgaida rezultāts. Tomēr arī tie jaunieši, kuri bakalaura studiju laiku vēlas pavadīt Latvijā, neslēpj, ka studijas grib turpināt ārzemju augstskolās. Daļa neizslēdz iespēju palikt ārzemēs. Pēc Rūtas Grēniņas domām, vismaz puse ārzemēs studējošo jauniešu to dara tikai tāpēc, ka negrib palikt Latvijā. Vēl liela daļa vienkārši vēloties iepazīt citas kultūras.
Ar kādiem nosacījumiem jaunieši būtu gatavi palikt Latvijā? Galvenais - jābūt garantijai, ka būs darbs. Jaunieši uzsver, ka daudzviet pasaulē augstskolas sadarbojas ar dažādām kompānijām, kas nodrošina darbu uzreiz pēc studiju beigšanas, bet Latvijā tas notiekot reti. «Valsts cer uz jauniešiem, tātad mums, ka mēs paliksim te, uzlabosim situāciju un sāksies leiputrija. Bet mēs netiekam motivēti,» saka Mārtiņš.
Runājot par to, kāda Latvija varētu būt pēc vēl 19 gadiem, skolas biedru smieklus izraisa Kaspara apņemšanās šajā laikā uzbūvēt Rīgā debesskrāpi, jo «debesskrāpji raksturo turīgumu». Tomēr sarunā par Latvijas nākotni nevar ignorēt šodienas ekonomisko realitāti. Oskars Nīcgalis norāda, ka Latvijai kā mazai valstij jābūt pietiekami elastīgai, lai izrāptos no bedres. «Nevajadzētu pieļaut kļūdas, un jānotur kaut daļa inteliģentās jaunatnes šeit uz vietas, tad viss būs kārtībā,» viņš saka un nenopietnāk piebilst, ka varētu arī cerēt uz vispārēju pasaules finanšu sistēmas sabrukumu un tad «vispār nekādi parādi nebūs jāatdod». «Āfrikai jau šad tad visādus parādus atlaiž. Varbūt mēs arī uz to varam cerēt,» smejoties piebilst viņa skolas biedrs Miķelis Zondaks.
Jaunieši stāsta, ka, vērojot, kā mūsu valstī tiek pieņemti lēmumi, reizēm esot jāsaķer galva. Pat vienkāršākajā vidusskolas ekonomikas grāmatā rakstīts, ka «recesijas laikā jāsamazina nodokļi, lai būtu vairāk brīvo līdzekļu, bet mums nodokļus palielināja. Un ir vēl visādi brīnumi», saka Miķelis. Tāpēc skolēni labprāt politiķiem uzdāvinātu kādu ekonomikas mācību grāmatu. Kādu vislabāk? Iesākumā viņiem pietiktu ar Biznesa pamatiem 8.klasei, jaunieši smejas.