Dāvis Ikaunieks
Es gribētu pateikt paldies skatītājiem, kuri atnāca mūs atbalstīt.
Kas tieši tev nesanāca izgājienā viens pret vienu?
Man likās, ka aizsargs ticis man blakus, tāpēc gribēju nosegt bumbu ar korpusu, bet izrādījās, ka viņš jau bija man aiz muguras. Tad es pazaudēju līdzsvaru, tāpēc tas sitiens sanāca tāds. Vajadzēja arī uzsist citādāk. Vaļeram vajadzēja iesist golu. Tie bija atslēgas momenti spēlē. Pirmā puslaika beigas, otrā - sākums. Ja mēs būtu tajās epizodēs iesituši, spēle izvērstos pavisam citādi.
Pret Fēru salām mačs tika iesākts bailīgi, bet šoreiz - ar pārliecību, presingu. Kas tajās dažās dienās mainījās?
Gājām un cīnījāmies. Nebija jau vairs, ko zaudēt. Bija vienkārši jāiet un jāspēlē futbols.
Vai nebija nokdauna pēc pirmajiem ielaistajiem vārtiem? Sākāt taču labi!
Varbūt arī bija mazliet, bet man liekas, ka ne. Turpinājām spēlēt tādā pašā garā. Ņēmām bumbu un gājām uz priekšu.
Otrā puslaika sākumā bija iniciatīva un centieni atspēlēties, bet pēc spēlētāju maiņām tas kaut kā noplaka. Kāpēc?
Grūti teikt. Man liekas, ka uz maiņu nākušie spēlētāji labi iesaistījās spēlē. Varbūt no malas šķita citādāk.
Salīdzini Fēru salu un Ungārijas izlasi!
Meistarības ziņā ungāri ir pārāki. Viņi ir arī vairāk pieredzējuši, ikdienā spēlē daudz augstākā līmenī, piespēļu kultūra labāka, kustas labāk.
Tomēr pret ungāriem nospēlēts labāk?!
Es nezinu. Tā grūti teikt. Pret Fērām arī bija momenti. Ja būtu tos iesituši, būtu citādāk. Rezultāts tāds pats abās spēlēs.
Pret ungāriem izdevās labāk pieturēt bumbu?
Varbūt ungāri mūs nenovērtēja, varbūt paši šoreiz nospēlējām ar labāku pārliecību.
Kādas ir sajūtas par ciklu kopumā pēc palikšanas bez punktiem un vārtiem divās mājas spēlēs oktobrī?
Diez kas nav. Es pat nevarēju iedomāties tādu scenāriju, ka mēs zaudētu abas šīs spēles. Tomēr tāda ir dzīve. Visādi var gadīties. Paši vien esam pie tā vainīgi. Jāturpina cīnīties! Priekšā ir vēl septiņas spēles.
Vai kvalificēšanās vēl ir reāla?
Ja domāsim, ka tas nav iespējams, nav vairs jēgas spēlēt.