Vai bija vērts?
1. Toni uzdeva Nacionālā apvienība (NA), kuru pārstāvošais tieslietu ministrs ar preses starpniecību pavēstīja premjeram par savu demisiju. Tālāk sekoja savā neloģiskumā apbrīnojamas mantras skaitīšana: ministrs atkāpjas, bet NA no koalīcijas prom neiešot. Ja Gaidis Bērziņš demisionē tāpēc, ka premjera nostādne t. s. ebreju īpašumu jautājumā nesakrīt ar NA nostādnēm, tad runa tomēr nav tikai par privātpersonu G. B. - jebkuram NA deleģētam cilvēkam tieslietu ministra postenī nāksies ar šo jautājumu strādāt, attiecīgi nākamie kandidāti jau var laikus sagatavot demisijas rakstus. Tātad būtībā NA deklarē, ka apvienības nostādnes neļauj tai pilnvarot savus pārstāvjus tieslietu ministra amatam. Attiecīgi, ja šis postenis valdībā tiek kādam citam, diez vai NA nevēlas kompensāciju cita ministra posteņa izskatā. Un tad jau runa ir par lielākām pārbīdēm koalīcijā.
Notikušais zināmā mērā apliecina autora iepriekš laikrakstā pausto, ka miers koalīcijā ir mānīgs, jo gan NA, gan Reformu partijai (RP) nepieciešams precīzāk iezīmēt savu politisko seju, kas var mudināt abas partijas uz dažādiem vingrinājumiem. Ja Bērziņa demisijas pieteikums pieder pie tādiem, tad jāsaka, ka tas bijis samocīts. Var jau ironizēt par vienu no NA redzamākajiem politiķiem Imantu Parādnieku, kuru demisija pārsteidza nesagatavotu, tomēr patiesībā tas liecina par NA vājumu, jo, ja demisijas lēmums patiešām daudziem NA politiķiem bijis pārsteigums, tad jāsecina, ka apvienība sāk atkārtot Vienotības (V) draņķīgākās tradīcijas iekšēju intrigu ziņā. Tā, protams, ir pašas NA problēma, par kuru citiem galvai nav jāsāp, tomēr vingrinājums uzrāda tuvredzību. Apvienība sevi pozicionē kā spēku, kas neiesaistās politiskajās rebēs. Ja tikai tāpēc, ka NA ir domstarpības ar pārējo koalīciju vienā, ne jau nu valstij izšķirošā, jautājumā, parādās spekulācijas par to, ka gaidāmā tirgošanās var apdraudēt veiksmīgi strādājošā ekonomikas ministra palikšanu postenī, tas neizskatās labi. Tik pieredzējušam politiķim kā Gaidis Bērziņš jau nu vajadzētu spēt prognozēt, ka vingrinājums izraisīs arī spekulācijas, vai demisijas patiesais iemesls nav domstarpības par veco (ne)labo pasažieru vilcienu iepirkuma megaprojektu. Citiem vārdiem sakot, iecerētais principialitātes demonstrējums var sākt izskatīties kā piesegs citām interesēm.
Vecie pāridarījumi nav aizmirsti
2. NA piemērs, šķiet, iedvesmoja arī ļaudis pašā Vienotībā, kur daži no Pilsoniskās savienības (PS) nākušie politiķi nolēma izmantot brīdi, kad viens no V ietekmīgākajiem politiķiem Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis ir t. s. auto skandāla novājināts, attiecīgi varētu mēģināt nostiprināt PS ļaužu pozīcijas Vienotībā. Kad nu Zaķi tā pamatīgi aizšaut neizdevās, politiskā šaha meistaru skatieni pavērsās Zaķa vietnieka deputāta Edvarda Smiltēna virzienā. Neoficiāla informācija liecina, ka Smiltēna nedarbs - deputāta reģistrēšanās «pogas» nospiešana klāt neesošā Zaķa vietā - bijis iegansts rosināt šī jaunā cilvēka atcelšanu no Saeimas frakcijas vadītāja vietnieka amata. Paralēli piestrādājot, lai Smiltēna kā Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra virzītie priekšlikumi meža īpašnieku kooperācijas veicināšanai publiskajā telpā izskatītos kā kādu noslēpumainu biznesa grupu interešu lobēšana.
Šķiet, nevienam nebija ilūziju par to, ka plūkšanās Vienotības iekšienē, kas krāšņi plauka iepriekš, ir pilnībā zudusi, ka apvienībā nav politiķu, kuriem ir garlaicīgi, ja «nekas nenotiek», ar to saprotot cīņu par varu hierarhijā. Var arī saprast, ka V ir cilvēki, kuri uzskata, ka vadība ir ieslīgusi pašapmierinātībā un sāk bojāt apvienības reputāciju. Tomēr mēģinājumi veikt ietekmes pārdali, atstumjot cilvēkus, kuri asociējas ar varas centru, - «Dombrovskis - Āboltiņa - Zaķis» -, ir riskanti pašai Vienotībai. Gan tāpēc, ka ļaudis, kuri savu reputāciju uzskata par labāku nekā V līderu grupai, drīz vien no preses var uzzināt pretējo, gan tāpēc, ka šo iekšējo oponentu grupa varbūt ir spēcīga juridiskos, bet ne ekonomikas jautājumos.
Rezumējot: visi minētie manevri liecina, ka elite a) pati neseko likumdošanas procesam, pretējā gadījumā zinātu, cik daudzi svarīgi darbi iesākti un tos nedrīkst bremzēt politisku interešu labā, b) pati ir noticējusi, ka krīze Latvijā ir pārvarēta, c) neapzinās situāciju (t. sk. tuvākā gada laikā) pasaules ekonomikā un to, cik tā tieši ietekmē Latviju. Ja vara plašākā nozīmē tiek padarīta par purvu, kurā nav zināms, vai, sperot nākamo soli, neiestigsi, tad kāda kvalitāte būs diskusijām par Latvijas enerģētikas attīstību, veselības aprūpes reformu, tiesu darba sakārtošanu (nez vai kultūras ministre, kas būs tieslietu ministra p. i. būs tās dzinējspēks?) utt.
Šonedēļ
Gaidāmas interesantas sarunas starp koalīcijas partneriem par tēmu, kā dzīvosim tālāk. Sevišķi par jautājumu, kā lielāku respektu ierādīt koalīcijas pastarīšiem Nacionālajai apvienībai. Nav, protams, skaidrs, vai runa būs tikai par «komunikācijas» veidu vai arī par konkrētajiem nacionāļu politiskajiem uzstādījumiem, kurus koalīcijas partneriem turpmāk vajadzētu ievērot un atbalstīt. Un tad jau redzēs, vai Gaida Bērziņa «upurēšanās» bija velta vai ne.
Šonedēļ Rīgā gaidāma arī ASV valsts sekretāres Hilarijas Klintones vizīte. Jautājumu loks apspriešanai paredzēts gana plašs, un būs interesanti, kādu vietu šo jautājumu lokā ieņems ebreju īpašumu jautājums, ko paši esam gana uzkarsējuši.