Kad Ģērmanis bija viens no vadošajiem slēpotājiem, par Paipalu nerunāja vispār. Iemesls gaužām vienkāršs - Jānis tikai devītajā klasē pirmo reizi uzkāpa uz slēpēm, turklāt tā noteikti nebija mīlestība no pirmā šļūciena. Jaunībā gulbenieti vairāk aizrāva sporta spēles, arī skriešana. «Vienpadsmit vai trīspadsmit - pat neatceros, cik bija gadu, kad kopā ar Kristapu Valteru spēlējām Latvijas basketbola izlasē. Slēpošanai koncentrējos kopš divdesmit divu gadu vecuma.»
Vispirms darbs benzīntankā, pēc tam treniņi, tāds allaž bijis režīms. «Tikai pēdējā gadā ir vairāk treniņu, mazāk darba,» Jānis saka paldies kolēģiem par pretimnākšanu. Sponsorus atradis pats.
Kāpēc tāda uzņēmība? «Ja daru, tad kārtīgi,» skaidroja Paipals. «Slēpoju ar lielu prieku. Tiklīdz no rīta pieceļos, klāt nevaldāma apetīte trenēties. Prieks, ka ir sniegs, ārzemes nemaz nevajag. Šogad pirmo reizi patrenējos Somijā un Zviedrijā, citus gadus - tikai mājās.»
Pēc Latvijas čempionāta 10. un 11.janvārī Jānim darbā būs pārtraukums. «[Lai aklimatizētos], trenēšos naktī, bet pa dienu gulēšu. Iešu dzīvot uz citu dzīvoklīti, lai vairāk klusuma. Septiņus mēnešus vecajai meitiņai naktīs dažkārt gribas pabļaut.»
Konkurēt ar pasaules eliti nebūs pa spēkam. Treniņu apjoms neesot mazāks, taču neiespējami konkurēt ar tiem, kas talkā ņem dopingu. Tāpēc Paipals koncentrējas saviem mērķiem. Vankūverā viņš plāno startēt sprintā, 15 un 30 kilometru distancēs. Jānis pauda cerību, ka atkal izlīdzēs biatlona treneris Māris Čakars ar slēpju smērētāju no Krievijas. Sacensībās Somijā slīdējis kā vēl nekad. Ko tālāk? «Redzēs, kā ies Vankūverā. Ja būs nauda treniņu turpināšanai, Sočos tēmēšu augstāk.»