Pēc pirmā nospēlētā Eiropas turnejas koncerta vītero, ka gribot mājās. _NIN_ oficiālajā mājaslapā turneja nodēvēta par _Wave Goodbye_ (_Pamāj ardievas_ - angļu val.) un draudīgi vīd daudznozīmīgs uzraksts «1989- 2009». Divdesmit gadu uz skatuves. Krīze? Taču tās ir tikai publiskās izpausmes. Uz skatuves grupas līderis ir enerģisks un tik spēka pilns kā nekad agrāk. Reznors vairs nav kalsnais puisis ar iekritušiem vaigiem. Skatītāju priekšā ir muskuļots, atlētisks liela auguma vīrs ar militārista cienīgu sasuku, kurš apspīlētajā baltajā Tkreklā izskatās pēc steroīdus lietojuša Elvisa Preslija.
Spēlē labākie
23.jūnija vakarā Poznaņas Starptautiskā izstāžu centra teritoriju jau iztālēm iezīmē melnā tērpušos cilvēku bari, gandrīz katram mugurā krekliņš ar NIN simboliku. Visi dodas uz fanu zonu, lētākā otrā zona - gandrīz tukša. Lai arī tālumā uz skatuves jau spēlē iesildītājs vācietis Alec Empire, lielākā daļa koncerta apmeklētāju drūzmējas alus dārzos pie ieejas - taupa spēkus pāris stundu garam industriālam enerģijas bliezienam. Pamazām satumst. Izdziest pēdējās gaismas uz skatuves… un ar baltas gaismas šalti no neskaitāmiem stroboskopiem ritmiskas bungu dunoņas pavadībā skatuves vidū iznirst Reznors.
Poznaņas koncertu atklāj monotonā un hipnotizējošā dziesma Home - publika lec aiz sajūsmas (nerimstoties līdz beigām). Atšķirībā no iespaidīgās Amerikas turnejas Lights in the Sky Reznors uz Eiropu atvedis mūziku, nevis tehnoloģijas, taču skatuve tāpat izskatās pārblīvēta ar daudziem sintezatoriem un prožektoriem.
Šā gada pavadošās grupas sastāvs ir īpaši izcils - atgriezies kolorītais ģitārists Robins Finks, kurš pazīstams ne vien ar spokainām frizūrām (šajā turnejā viņš izskatās pēc D.Bovija Zigija Stārdasta tēlā) un ekspresivitāti, bet arī ar to, ka savulaik stājies rokmūzikas monstra Sleša vietā, tam pametot Guns N' Roses. Divdesmitgadīgais Ilans Rūbins, kuru jau pusaudža gados atzina par talantīgu bundzinieku, ieracies savā bungu komplektā tā, ka ārā spīd vien pakausis, taču nepieciešamības gadījumā gatavs piesēsties arī pie taustiņiem. Basģitārists Džastins Meldals Džonsens, arī turēdamies maliņā, izcili notur ritma sekciju.
Jau otrās izpildītās dziesmas Terrible Lie laikā Reznors pa gaisu aizlidina ģitāru. Instrumentu iznīcināšanu viņš padarījis par savu firmas zīmi (reizēm var dzirdēt ironiskas replikas, ka Yamaha taustiņinstrumenti jāpērk laikus - kamēr Trents visus nav sadauzījis).
Emocionāli atkailinoši
Arī šoreiz dziesmas Burn laikā no skatuves tiek nogāzts masīvs sintezators, gandrīz vai aizskarot kādu no turpat strādājošiem fotogrāfiem, taču pārsteiguma efekta nav. No priekšā nokļuvušajiem dzirdu stāstus, ka sintezators pat iekalts īpašā metāla karkasā un krīt uz platformas. Viltojums. Pārsteigums gan ir cits - tiek atskaņotas dziesmas, kas NIN koncertos parasti neskan, to skaitā savulaik ar Deividu Boviju ierakstītā I'm Afraid of Americans. Pārstāvēti vai visi NIN muzikālie periodi, skan dziesmas gan no The Download Spiral, gan no The Fragile, no jaunākā albuma Split - vien divas dziesmas. Echoplex laikā misēklis - «uzkaras» bungu dators, un pēc vairākiem mēģinājumiem izlīdzināt dziesmu Trents un Finks smejoties pārtrauc neveiksmīgo melodiju, Reznors vien ko nosaka par «dirty mix». Publika, protams, uzjautrināta.
Vēl pāris piedevu - un Reznors noiet no skatuves, lai pūļa apdullinošas kliegšanas laikā vēlreiz atgrieztos. Aina, kas nevar neiespiesties atmiņā, - atskan pāris ģitāras akordu, un gandrīz uzreiz apklust pūļa trokšņošana. Skan pati personiskākā, pati emocionālākā un dvēseli atkailinošākā dziesma Hurt, dūmu vālu vidū stāv viens pats Reznors - vienlaikus tik liela zvaigzne un tik vientuļš tumsas un pūļa ielenkumā. «I hurt myself today…» - dzied līdzi vai visi, netālu manu pāri kādas meitenes vaigam noritam asaras. Muzikālais piedzīvojums beidzies.
Koncerta fotogalerija aplūkojama www.diena.lv