Par laimi, pozitīvajā atlikumā toreiz palika jaunais sporta nams netālu no Brasas stacijas, kurā pirmos soļus spēra daudzi nākamie censoņi. Tā teikt: turnīrs aizmirsās, bet efekts palika.
Efekts paliks arī pēc valstsvienības gaitām 2009.gada sezonā - neatkarīgi no Polijā sasniegtā rezultāta. Un pilnīgi iespējams, ka Kaspars Bērziņš jau ir paveicis savu labāko darbu Latvijas basketbola interesēs, izdarīdams to, ko izdarīja (detaļas neesmu aprakstījis, jo klāt nebiju), un saņemdams to, ko bija nopelnījis. Atļaušos būt tik naivs un paust cerību, ka šā trača kontekstā visa basketbola sabiedrība (ne tikai funkcionāri un žurnālisti!) tomēr mobilizēs iekšējos spēkus, lai savas vides mikroklimatu padarītu veselīgāku, nekā tas ir vidēji valstī.
Īpaši svarīgi tas ir Latvijas basketbola nākotnes vārdā. Skanīgais sauklis «Tagad vai nekad!» pat neveiksmes gadījumā neiezvanīs bēru gājienu Latvijā populārākajam (ja ņem vērā iesaistīto personu skaitu, nevis PR akciju efektus un tribīnēs izdzertā alus daudzumu) sporta veidam, kā to nezin kāpēc sapratuši ne tikai nedraugi no konkurentu aprindām, bet arī savējie no Latvijā allaž kuplās aizvainoto cilts. Basketbolu turpinās spēlēt tik un tā. Par spīti tam, ka nākotnē nāksies ar nožēlu atcerēties treknajos gados bezmērķīgi izšķiesto naudu un cīnīties ar parādu paģirām.
Kategoriskais uzstādījums attiecas tikai un vienīgi uz konkrēto basketbolistu paaudzi un šai ziņā ir pilnīgi pareizs. Sportiskās karjeras pilnbrieds Latvijas komandas līderiem savienojumā ar pēcolimpiskajiem gadiem raksturīgo paaudžu maiņu lielvalstu izlasēs - tā ir unikāla iespēja, kādas drīzumā vairs nebūs. Iepriekšējos gados spēlētāji rūca, ka latviešu talantiem pilnībā neļaujot izpausties starptautiskas klases trenera trūkums. Tagad par Ķēstuti Kemzūru pat skaļākajā skandāla brīdī dzirdēti tikai atzinīgi vārdi. Vēl, protams, paliek iespēja censties neveiksmes norakstīt uz citiem komandas personāžiem, bet tas publiskajā telpā šoreiz neies cauri.
Reputācija - infantilisma dēļ savu talantu pilnībā realizēt nespējoši slīmesti, kam sports ir peļņas avots, nevis maksimālas pašapliecināšanās iespēja, - ir nostiprināta. To lauzt var tikai izcils rezultāts laukumā. Izredzes izķidāt patlaban nav vērts, jo viss izšķirsies spēlētāju galvās, kurās ielīst nav iespējams. Ko būs pelnījuši, tas arī būs.