Dzīvot kopā ar vairāk nekā četriem cilvēkiem ir izaicinājums. Laiks mainās dažu minūšu laikā. Svelmainu sauli no spēcīga lietus šķir tikai mirklis. Plāni, vienošanās, noskaņas mainās, bet pie tā pierod. Kādu dienu pilnīgi neplānoti dodamies iepazīt Sentvinsentas gada nozīmīgāko pasākumu karnevālu Vinsy Mas 2011. Tikpat svarīga sanākšana kā mums Dziesmu un deju svētki, varbūt pat svarīgāka.
Sala mutuļo pasākuma gaidās vismaz mēnesi iepriekš. Pasākums notiek 10 dienu, un tie, kuri nevar aizbraukt uz galvaspilsētu Kingstaunu, iegriež ballīti lokālajos apartamentos. Pati gan biju lieciniece tikai karnevāla parādei, taču 10 dienās notiek daudz - skaistumkonkurss, ķermeņa apliešana ar krāsu (citur taisa body art, tikai ne te), visvairāk atskaņotās dziesmas konkurss un soca mūziķu priekšnesumi.
Dzirdēju kādu smalku eiropieti sakām, ka nekā tur nav, tikai kaili ķermeņi, ievīstīti plastmasā, dzeršana, pīpēšana un drāšanās (atvainojos par izteicienu, bet citādi nevar). Taisnība jau šai smalkajai eiropietei ir, tomēr esmu atvērtāka citām kultūrām. Un, patīk izsmalcinātajai elitei vai ne, tā tomēr arī ir kultūra.
Cilvēki gatavojas, brauc no malu malām un maksā naudu par to, lai varētu piedalīties parādē. Samaksā apmēram 100 dolāru, un esi savējais. Iedos tērpu, pabaros un padzirdīs.
Pilsētas stadionā uzbūvēta lielā skatuve, kur katrai karnevāla komandai demonstrēt sevi skaļā soca mūzikas dārdoņā (Karību mūzikas stils ir kaut kas starp regeju, afrikāņu un indiešu mūziku). Bariņš tiesnešu tās vērtē un dala desmitiem dažādu nomināciju. Pilsētas ielās (divas galvenās un arī vienīgās) automašīnu satiksme apturēta, jo pēc priekšnesuma uz skatuves grupas dodas parādē. Pasākums oficiāli sākas 10, neoficiāli - «nedaudz» vēlāk, bet vietējie par to neraizējas, jo, kad sāksies, tad sāksies! Vakarā ap astoņiem pirms došanās mājās (busiņa vadītājs par vienošanos vest mūs mājās sešos aizmirsis) uzcienāju sevi ar saldējumu. Izturīgākie joprojām, aiz soca mašīnām dibendejas dejodami, maršēja Kingstaunas ielās.
Atstāju pilsētu dzīvības pilnu, lai gan kaut kādā ziņā iznīcinātu - uz ielām papīru turzas, glāzes, pudeles. Labā ziņa tāda, ka var atrast arī tērpu detaļas - kroņus, apmetņus, kaklarotas no krāsainajiem tērpiem, kuri nevienam vairs nav vajadzīgi. Atstāju pilsētu atkritumu kalnos, pilnu ar noreibušiem dejotājiem soca mūzikas pavadībā. Nogurums no nemitīgā trokšņa un cilvēku pūļiem ir milzīgs. Tomēr sajūta tik laba. Cilvēki dzēruši, bet nav agresīvi. Ir sajūta, ka esi drošībā un vari priecāties kopā ar visiem.