Dienas gada balva kultūrā

14 intervijās ar latviešu rakstniecības darba cilvēkiem rakstniecei Gundegai Repšei izdevies tikt pie atbildēm tālu ārpus kultūrnorišu telpas. No rakstnieka atbildības un literatūras lomas demokrātijā līdz valsts pastāvēšanas pamatiem. Obligāta literatūra Latvijas politiskās darba kārtības veidotājiem.

Vērienīga, emocionāli pamatota objektu un instalāciju kompozīcija, kurā atklājas gan kritiski rotaļīga un nostalģiska tradicionālo reliģisko apsolījumu un procedūru apcere, gan iespaidīga kosmiskas metafizikas simbolika.

Mākslinieka individuālā ekspresionisma krāšņs izvērsums daudzveidīgu kompozīciju, mērogu, formātu, motīvu, triepienu un līniju variācijās.

Izrāde ir režisora autordarbs ik mazākajā sīkumā. Jaucot skatītājiem galvu, kurš te ir uzbrucējs, izmantotājs un upuris, Nastavševs un viņa aktieri gladiatoru cīņai līdzīgajās vīrieša un sievietes attiecībās divu soļu attālumā no skatītāja drosmīgi demonstrē nežēlīgu un vardarbīgu seksualitāti patiesībā trauslu cilvēku starpā.

Latvijā pirmo reizi tapis darbs, kurš jaudīgi, pat ar šoka elementiem (dāsna nenormatīvā leksika, varone - hameleons, apzināta provokācija kā darba metode) piedāvā ielūkoties ne tikai savdabīgās Purva Intas dzīvē, bet aicina domāt par tā dēvētā dokumentālā kino manipulatīvo dabu, kas bieži jau robežojas ar mākslinieku/autoru morālu bezatbildību savu izpētes objektu - cilvēku - priekšā. Godīga filma par mākslas divdabību.

Pazīstamā grāmatu grafiķa personālizstāde ievietojama retumu kategorijā - gan mākslinieka līdzšinējās daiļrades kontekstā, gan izvēlētā žanra, skaidrās domas un perfektās formas dēļ.

Pārsteidz jaunā režisora Karapetjana «absolūtā dzirde» kinematogrāfisko vērtību - atmosfēriska kadra, aktierspēles un dialogu nesamākslota «dabiskuma», montāžas ritma perfekcijas - realizēšanā. Kaut arī sabiedrības labklājīgā vairākuma nepamanīto margināļu (asociālo krieviski runājošo dzīves pasažieru) tēmas apspēle ir pašpietiekama un nav novitāte pasaules kino, Latvijā filma ideāli nostrādā kā mūsu sabiedrības «tolerances» līmeņa mērvienība.

Kuratores Irēnas Bužinskas taktiski veidotā izstāde, ko pavadīja Intas Rukas un Andreja Granta sakārtots izdevums, iezīmēja izcilā fotogrāfa vietu mūsu kultūras apziņā ne tikai fakta, bet arī spēcīgas klātbūtnes veidā - īpaši uzsverot saistību ar sava laika estētiskajiem strāvojumiem un ietekmi uz mūsdienu fotogrāfiju.

Ideāli strukturēta dokumentāla anekdote par latviešu mūslaiku mītiem - kā pauguru un pakalniņu zemē mēs lepojamies ar sevi kā dižu slēpotāju tautu. Asociācija ar latvjiem kā dziedātājtautu himniski «ierāmē» šo formā kompakto īsfilmu, kurā nav nekā lieka un kurā dominējošā kinovērojuma intonācija ir labdabīgi mīļa skepse. Tieši šī attieksme ir retums mākslā.

Izsmalcināti iedarbīgs lakonisku apjomu plastikas un ornamentālu virsmu savienojums, kura tehnoloģiski virtuozā keramiskās akmens masas apstrāde ļāva māksliniekam saistīt augstvērtīgu abstraktu formu estētiku ar brīvās dabas mikrostruktūrām. Smalki režģotās akmens masas skulptūras uzdeva rosinošus jautājumus par dekora vietu laikmetīgās mākslas kontekstā un par keramikas iespējām veidot nekonkrētus, bet suģestējošus tēlus.

Viņpus kategorijām «dziļa»/«augstā» literatūra, jo Sarkano bērnu gadījumā mums ir darīšana ar ekspresīvu izaicinājumu cilvēcīgumam, cilvēka pamatu pamatiem. Un šajā pārbaudījumā ir daudz kritušo, un daži, kas spītīgi kuļas sprīdi virs ūdens. Trāpīgā valoda un dialogu iepludināšana tekstā rada papildu fonu, ēnojumu. Spoži.

Fundamentāls un aizraujoši uzrakstīts pētījums ar plašu kontekstu un pārsteidzošiem, jauniem faktiem par Latvijas mūzikas ievērojamajām personībām un viņu rīcību sarežģītajā vēsturiskajā laikā.

Turpinot Latvijai nozīmīgo Otrā pasaules kara un pēckara laika atmiņu dokumentēšanu spilgtos kultūrfaktos (Viļa Daudziņa Vectēvs, Ata Klimoviča Personiskā Latvija, Valentīnas Freimanes Ardievu Atlantīda u. c.), apgāds Mansards sarūpējis jaunus pirmavotus turpmākiem pētījumiem - latviešu karavīru atmiņu stāstus 1. personā divos apjomīgos izdevumos. Veras Kacenas dokumentālais atmiņu romāns un sešas karavīru dienasgrāmatas - pārliecinoša atkāpšanās no t. s. ģenerāļu rakstītās Otrā pasaules kara vēstures.

«Zini, visas Tavas vēstules ir kā krāšņi stāsti un esejas, kur Jāņa Streiča dinamiskais intelekts apskaujas ar dzīvi, cilvēku un pasauli redzīgajām jūtām,» 1991. gadā vēstulē Jānim Streičam raksta Jānis Klīdzējs. Sirsnīga, aizkustinošu emociju pilna literatūra, kur Jāņa Streiča dienasgrāmata, tapusi Latvijai un kinorežisoram tik nozīmīgā laikā, kļūst arī par lasītāja dienasgrāmatu.

Artura Hansona izsmeļošie komentāri (daļa no tiem balstīti paša Dzintara Soduma rakstītajos skaidrojumos) kļūst par atslēgu, «ceļaspieķi» lasītājam uz Džoisa Ulisu, palīdz tulkot šo Dzintara Soduma mūža darbu, kurā viņš tulkojis gan angļu valodu, gan «rakstnieka gribu». To skaits, kas izlasīs līdz galam Ulisu, pateicoties šim izdevumam, noteikti pieaugs.