Tas, visticamāk, nozīmē, ka nelielā Centrālāzijas valsts turpinās slīgt korupcijā un nabadzībā, bet valdošā politiskā kliķe centīsies aizvērt mutes tiem, kas apšauba par Dieva ēnu dēvētā prezidenta autoritāti.
Opozicionāri nepielaiž
Bijušais kokvilnas audzētāju kooperatīva vadītājs E. Rahmons astoņu miljonu iedzīvotāju lielo Tadžikistānu vada jau kopš 1992. gada, kad viņš kļuva par Augstākās padomes priekšsēdētāju. Tas sakrita ar laiku, kad valstī sākās pilsoņu karš, kurā cīnījās sekulārie spēki un islāmisti.
1994. gadā viņu ievēlēja par prezidentu uz piecu gadu termiņu. 1999. gadā, lielā mērā pateicoties tam, ka divus gadus pirms tam bija izdevies izbeigt pilsoņkaru, kas laupīja ap 100 tūkstošiem dzīvību, E. Rahmonu pārvēlēja, bet šoreiz uz septiņiem gadiem.
Tadžikistānas konstitūcija liedz vienai personai būt par prezidentu vairāk nekā divus termiņus pēc kārtas, tādēļ 2003. gadā prezidenta vadītā Tautas demokrātijas partija ierosināja referendumu, lai atļautu E. Rahmonam kandidēt uz vēl diviem prezidentūras termiņiem. Pārliecinošs vairākums vēlētāju ideju atbalstīja.
Tas viņam deva iespēju balotēties un uzvarēt 2006. gada prezidenta vēlēšanās. Ja ilggadējais vadonis uzvarēs šodien paredzētajā balsojumā, tad saskaņā ar konstitūciju nākamajam vajadzētu būt viņa pēdējam prezidentūras termiņam.
Dalībai vēlēšanās pielaida kandidātus, kas bija savākuši vismaz 210 tūkstošu pilsoņu parakstu. Tas bez E. Rahmona izdevās vēl pieciem politiķiem, kam ir maza atpazīstamība sabiedrībā un kuri izvairās paust pat mērenu kritiku par pašreizējā prezidenta darbu. «Viņi piedalās, lai vēlēšanas izskatītos leģitīmas,» politologs Saimudins Dustovs sacīja aģentūrai AFP.
Savukārt vienīgajai opozīcijas pārstāvei - pazīstamajai cilvēktiesību aizstāvei Oiniholai Bobonazarovai - pietrūka tikai astoņi tūkstoši parakstu, lai varētu startēt vēlēšanās. O. Bobonazarova, kura varēja kļūt par pirmo sievieti, kas kandidē uz valsts augstāko amatu, apgalvo, ka viņas kampaņas dalībnieki ar dažādiem līdzekļiem kavēti savākt nepieciešamo parakstu daudzumu.
Arī cilvēktiesību organizācija Human Rights Watch ziņo, ka Tadžikistānas opozīcija, tuvojoties vēlēšanām, sastapusies ar milzu spiedienu. «Pēdējā gada laikā varasiestādes pastiprināja vēršanos pret opozīciju un tās atbalstītājiem, ieslogot vai iebiedējot vairākus opozīcijas līderus un cenšoties panākt ārvalstīs esošo oponentu izdošanu,» raksta organizācija.
Dzīvo bez elektrības
Daudzi tadžiki pašreizējo prezidentu uzskata par valsts stabilitātes garantu, kas nepieļaušot jauna pilsoņu kara izcelšanos. Tajā pašā laikā valsts ekonomika ir nožēlojamā stāvoklī. Pasaules Bankas dati liecina, ka 47% Tadžikistānas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, tādēļ aptuveni 1,2 miljoni darbspējīgo bijuši spiesti emigrēt.
Ārvalstīs (pārsvarā Krievijā) strādājošo naudas sūtījumi uz dzimteni pagājušajā gadā pārsnieguši trīs miljardus dolāru (1,56 miljardi latu), kas veido 40% no Tadžikistānas iekšzemes kopprodukta.
Tadžikistānas galvenā eksportprece ir alumīnijs, bet 2010. gadā interneta vietnes WikiLeaks publicētajos ASV diplomātiskajos ziņojumos bija teikts, ka lielākā daļa no simtiem miljoniem dolāru lielās peļņas, ko ienes alumīnija pārdošana, «nonāk prezidenta kontrolēta ārzonas uzņēmuma kontos, nevis valsts budžetā».
Valsts ir atkarīga no energoresursu importa. Miljoniem valsts iedzīvotāju, tajā skaitā galvaspilsētā Dušanbē mītošie, ik dienu saskaras ar stundām ilgiem elektrības piegādes pārtraukumiem. Ne visur tiek piegādāta dabasgāze, kas ir jo īpaši svarīgi ziemas mēnešos, kad kalnu rajonos gaisa temperatūra var noslīdēt pat līdz mīnus 50 grādiem pēc Celsija. Energoresursu deficīta dēļ nīkuļo arī rūpniecība.
Tadžikistānai, kas pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV pieslējās amerikāņu pasludinātajam karam pret terorismu, būs nozīmīga loma pēc 2014. gada, kad kaimiņvalsti Afganistānu atstās NATO karaspēks.
Tadžikistānas un Afganistānas 1200 kilometru garā robeža ir ļoti vāji apsargāta, tādēļ pastāv bažas, ka Tadžikistānu no Afganistānas puses varētu pārplūdināt narkotikas un islāma ekstrēmisti.