«4. maija deklarācija bija tikai deklarācija, pēc kuras mēs turpinājām dzīvot ar PSRS pasēm un, lai brauktu uz ārzemēm, mums joprojām bija vajadzīgas vīzas, kuras ļoti rūpīgi izpētīja PSRS robežsargi,» atceras J. Jurkāns. Valdība gan tika izveidota, taču J. Jurkānu viņa amatā apstiprināja tikai 22. maijā un sākumā neviens ārpus Latvijas viņu neuztvēra kā pilntiesīgu ministru. «Pie otrā un trešā līmeņa sekretāriem mēs gājām caur sētas durvīm,» uzsver J. Jurkāns.
Lielākā daļa lielvalstu, saņemot ziņu par Neatkarības deklarāciju, ieņēma nogaidošu pozīciju. Lai gan 1940. gadā pēc okupācijas daudzas valstis neatzina Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā, tagad valdīja uzskats, ka Baltijas valstu izstāšanās no PSRS ir šo valstu un toreizējā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova lieta. «Mēs uz to atbildējām tā - mēs nevaram sākt sarunas par izstāšanos, jo nekad neesam iestājušās Padomju Savienībā,» paskaidro S. Kalniete. Patiesībā lielvalstis, pēc J. Jurkāna vārdiem, centās nesašūpot Gorbačova laivu un viņa iesākto perestroiku. Taču nākamā gada laikā situācija kardināli mainījās.
«Viss bija ļoti vienkārši - katrā valstī mums bija sava komanda, kas darbojās,» atceras J. Jurkāns. Latvijas Tautas fronte (LTF) jau 80. gadu beigās bija izveidojusi sadarbību ar Pasaules Brīvo latviešu apvienību (PBLA) un Amerikas Latviešu apvienību (ALA).
Pēc 4. maija vesela plejāde klaidu latviešu uzņēmās savas zemes politiķus un diplomātus informēt par Latvijā notiekošo, uzsverot - latvieši grib būt neatkarīgi. Parīzē kā Latvijas diplomātiskā pārstāve darbojās rosīgā sabiedriskā darbiniece Aina Nagobada-Ābola, Dānijā - PBLA valdes loceklis Jānis Ritenis, Vācijā - jurists un politologs Egils Levits, Zviedrijā - LTF Zviedrijas nodaļas izveidotājs Atis Lejiņš, ASV - Latvijas pārstāvniecības vadītājs Anatols Dinbergs, viens no Apvienotās baltiešu komitejas izveidotājiem Gunārs Meierovics, ALA aktīvists Valdis Pavlovskis.
Trimdinieki organizēja latviešu politisko darbinieku un savas zemes politiķu tikšanās, un šajā ziņā vieni no veiksmīgākajiem bija Amerikas latvieši. Jau 1990. gada vasarā toreizējais Latvijas valdības vadītājs Ivars Godmanis un ārlietu ministrs Jānis Jurkāns tikās ar ASV prezidentu Džordžu Bušu.
Rietumu sabiedriskā doma lielā mērā mainījās tikai pēc 1991. gada barikādēm. Kā uzsver J.Jurkāns, tas vēlreiz apliecināja, ka Baltijas valstis ne tikai vēlas būt neatkarīgas, bet grib savu valsti veidot demokrātiski un nevardarbīgi. Pēc asiņainā janvāra notikumiem Francijas kreisi noskaņotā inteliģence iestājās par Baltijas valstīm un ASV Kongress piespieda Džordžu Bušu apturēt palīdzību ekonomiski novājinātajai Padomju Savienībai.
PSRS sāka irt pa visām vīlītēm. Visus līdzšinējos pasākumus neatkarības atgūšanai vienā mezglā sasēja 1991. augusta pučs. Kad bija skaidrs, ka valsts apvērsums ir izgāzies, un OMON tanki pameta Rīgu, tā jau bija neatkarīgās Latvijas galvaspilsēta. Līdzās Īslandei un Dānijai Krievijas Federācija ar Borisu Jeļcinu priekšgalā bija viena no pirmajām, kas iesniedza Latvijai notu par tās neatkarības atzīšanu un diplomātisko attiecību atjaunošanu. Tūlīt pēc tam arī pārējās valsts cita pēc citas steidzās sūtīt uz Latviju vēstules par neatkarības atzīšanu. Akreditējamo vēstnieku bijis tik daudz, ka S. Kalniete lūgusi veselības ministram atsūtīt uz ministriju medmāsu. «Pārslodze bija milzīga,» viņa atminas. Un gandarījums - arī.