Var jau būt, ka tā ir tikai sakritība. Toties zīmīga, lai neteiktu vairāk. Pirms nedēļas tika publiskots ASV Valsts departamenta ikgadējais ziņojums par cilvēktiesībām pasaules valstīs pagājušajā gadā. Attiecībā uz Latviju kā lielākā cilvēktiesību problēma tiek uzskatīta korupcija, kas pastāvot visos valsts pārvaldes līmeņos. Bija arī virkne citu norāžu, tomēr šoreiz ne jau ir tie galvenie. Ja reiz tik ietekmīga valsts iestāde vāc informāciju, to apstrādā, izdara secinājumus un pēc tam informē, tad ne jau tikai tāpēc, lai zināmam cilvēku kopumam būtu darbs.
Ziņojumā gan ir arī piebilsts, ka varas iestādes kopumā sper adekvātus soļus, lai sodītu amatpersonas, kas pieļāvušas pārkāpumus, lai gan ir bažas par nesodāmību korupcijas lietās. Nekā sevišķi jauna šajā ziņojumā nebija, un Latvija šīs problēmas vairumā risina. Tieši cīņa ar korupciju ir viena no sarežģītākajām, jo tur ir arī spēcīga pretdarbība. Arī starptautiskā līmenī.
To labi apliecina nākamais fakts. Aizvadītās svētdienas vakarā TV3 raidījumā Nekā personīga tika izklāstīts, kā Valsts prezidenta Andra Bērziņa vizītes laikā Čikāgā, kur notika NATO samits, algoti ASV lobisti iestājušies par kukuļdošanā apsūdzēto Vladimira Vaškeviča un Ināras Vilkastes (VV) aizstāvību. Der piebilst, ka Vaškevičs daudzus gadus bijis nozīmīga amatpersona - Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Muitas kriminālpārvaldes vadītājs.
Tikai īsts ieskats šajās lobistu aktivitātēs. Tika rīkoti piketus pret it kā notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem pret Vaškeviču un Vilkasti, un abi kukuļdošanā apsūdzētie tika pasniegti kā cietēji. Presei un dažādu samita laikā rīkotu pasākumu organizatoriem un dalībniekiem tika sūtīti e-pasti ar aicinājumiem neatbalstīt ar Latviju saistītās aktivitātes. Rezultātā gandrīz tika izjaukta Latvijas laikmetīgās mākslas izstādes atklāšana mecenāta Driehausa muzejā. Bijuši mēģinājumi kampaņā iesaistīt arī bijušo ASV prezidentu (ne mazsvarīgi - arī pašreizējās valsts sekretāres Hilarijas Klintones vīru) Bilu Klintonu. Vilkaste ar viņu kopā redzama izplatītajās fotogrāfijās. Čikāgas advokāts Tomass Kanepa pieprasījis Latvijai izbeigt netaisnību Vilkastes un Vaškeviča lietās un pat licis saprast, ka Latvija vispār nav cienīga atrasties aliansē. No NATO puses tēriņi Latvijas aizsardzībai esot zemē nomesta nauda.
Par šiem lobistiem mēs nedzirdam pirmo reizi. Kāds ik pa brīdim jau agrāk ir uzpeldējis Rīgā un mēģinājis ietekmēt notikumus. Regulārs presings tiek izdarīts uz Eiropas Parlamenta deputātiem. Jāņem vērā arī fakts ka Eiropā VV aizstāvību uzņēmies bijušais Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Valters Švimmers, kas Vīnē izveidojis komiteju Justice for Inara.
Pati Vilkaste izliekas, ka par daudzām šāda veida aktivitātēm viņa neko nezina. Jā, esot lūgta palīdzība starptautiskām organizācijām, tomēr to darbības programmu un metodes nezinot. Tas nekas, ka, pēc Čikāgā mītošo latviešu informācijas, par pakalpojumiem samaksāti 30 000-35 000 dolāru. Ja to nav maksājuši VV, kas tad gatavs viņu labā šķirties no tādas summas? Skaidrs, ka arī Švimmeram tā nav labdarības akcija.
Situācija neapšaubāmi interesanta. Kā rīkoties un kā reaģēt Latvijai uz divām savstarpēji izslēdzošām aktivitātēm? Un šoreiz pat nav tik būtiski, ka viens mesidžs nāks no valsts iestādes, bet otru raida tā dēvētie sabiedriskie aktīvisti.
Viss atkarīgs, kādā lomā attiecībās ar ASV jūtamies. Ja kā nogrēkojies bērns, tad tikai jālien pagultē, lai paglābtos no tēva siksnas un kārtējā pēriena. Ja kā daudzmaz līdzvērtīgs partneris NATO un starptautiskajās attiecībās, tad varam pamāt ar galvu, sak, esam piefiksējuši aizrādījumus, zinām un darbojamies atbilstoši iespējām. Bet par lobistu plašajām aktivitātēm labprāt aprunātos arī ar šīs valsts vēstnieci Latvijā. Jo tie tomēr nav nedz zirga pajūgā lēnām braucošie amiši, nedz Teksasas prēriju brīvie ērgļi, bet vīri ar vārdu ASV augstākajās aprindās, pat senatori. Ne jau lai veicinātu viņu deportēšanu uz Puertoriko, bet lai uzzinātu oficiālās Vašingtonas viedokli. Jā, arī šie vīri ir ASV vēlētāji un spēj ietekmēt daudzus citus vēlētājus, tomēr pēdējā laikā nodara kaitējumu Latvijas tēlam. Pat ja VV pasūtījums ir tikai viens no ļoti daudziem viņu darbiem, tāpēc nav sevišķi vērā ņemams. Tikai tad kā lai izskaidro, ka jau pirmajā vizītes dienā divi no trim amerikāņu telekanāliem, kas intervēja prezidentu, jautāja arī par Vilkastes un Vaškeviča cilvēktiesībām. Tātad, kamēr mēs stoiciski noraudzīsimies uz viņu aktivitātēm un paši neko nedarīsim, process turpināsies. Ar dažām prezidenta intervijām ir par maz. Savas valsts tēls un intereses ir aktīvi jāaizstāv. Kā, piemēram, to dara Izraēlas vēstniecība. Patīk tas mums vai ne - tas ir cits jautājums.
Par naudu gatavi dejot ne tikai daži ceļu policisti vai muitnieki, bet arī Švimmers, kas bijis Eiropas Padomes ģenerālsekretārs, un pat Gerhards Šrēders, kas, būdams Vācijas kanclers, cītīgi lobēja Nordstream, bet tagad ir tā operatora kompānijas valdes priekšsēdētājs. Atšķiras tikai summas. Švimmers noteikti nav lēts. Un lobisti, spriežot pēc pēdējām aktivitātēm, arī ne. Līdz ar to loģiski ir divi jautājumi. Pirmais - no kurienes nāk nauda, kas tiek tērēta kampaņai, un kā tā iegūta. Otrais - ja reiz tiek tērētas tik ievērojamas summas, tātad uz spēles liktas ļoti svarīgas lietas, kas acīmredzot iziet ārpus Latvijas kabinetiem un ofisiem.
Labākais risinājums, protams, būtu iespējami ātrākas procesuālas darbības. Jo te patiešām var piekrist ziņojumam - daudzas lietas skaļi ir sākušās, taču lēnām turpinās un klusi izčākst. Tas tiesu sistēmas reputācijai, protams, par labu nerunā. No Jusice for Inara jātiek citā līmenī - Justice for Latvia.