Pagājušajā gadā un arī šajos Ziemassvētkos dāvanām gatavoju ēdamlietas - dažnedažādas konfektes. Jau mēnesi pirms svētkiem meklēju receptes, sāku iepirkt sastāvdaļas un izmēģinu kaudzi recepšu. Šogad no kādām astoņām receptēm par labām esmu atzinusi četras, un tās arī gatavošu.
Arī uz citiem svētkiem dāvinu ko ēdamu - pašas sajauktus riekstu un ogu mikšļus, kūkas, kēksus, cepumus...
Man ir ļoti grūti sagaidīt dāvanas pasniegšanas brīdi. Tikko kā esmu nopirkusi un iesaiņojusi vai pati savām rociņām ko izveidojusi, gribas to momentā atdot. Tajā brīdī mans saviļņojums robežojas ar tādu kā pozitīvu ārprātu. Bet es cenšos sevi nomierināt un paciesties, lai ievērotu tradīciju un pasniegtu dāvanu, kad pienākas. Reizēm gan dāvinu tad, kad sagribas, brīdinot, ka tas ir uz tādiem un tādiem svētkiem, bet visbiežāk vēl paspēju atrast citu dāvanu. Nu, patīk man dāvināt!
Es nevaru saprast, kas gan tik maģisks slēpjas dāvināšanā. Laikam tā kaut uz brīdi liek justies labākai un foršākai. Reizēm man šķiet, ka esmu pat priecīgāka par dāvanas saņēmēju, un saskumstu, ja viņš neizrāda tādas emocijas, kā es būtu gaidījusi. Bet nevar jau visi aiz prieka par trim konfekšu bumbiņām lēkt no saviļņojuma gaisā, sist plaukstas un neskaitāmas reizes pateikties. Un nevajag jau ar'. Tas ļauj aizdomāties par to, cik dažādi esam. Ne vienmēr tas, par ko priecājies pats, saviļņos arī otru, kas ir pretrunā ar tēta mācīto: izvēloties dāvanu, jādomā, vai tā patiktu tev pašam, tad arī citiem ies pie sirds.
Tomēr pats būtiskākais, jo īpaši laikā, kad lielu dāvanu vietā pasniedzam mazākas, ir darīt to ar lepnumu un prieku, nekādā gadījumā nenoniecinot ne sevi, ne sagādāto velti. Ir tik briesmīgi, ja dāvinātājs sāk taisnoties, ka dāvana pārāk maza vai necila, tad teju vai jājūtas vainīgai, ka viņš izlēmis ko dāvināt. Priecāsimies! Par dāvanu, par kartīti un arī par mīļu buču un apskāvienu, kas silda sirdi vairāk par dāvanu kartēm un pienākuma pēc nopirktu nieku.